Gallijs

Gallijs
31	; ; ; 3; 18; 8; 2
	Ga; 69,723 g/mol
	[Ar]3d104s24p1
	; Gallija kristāls ar tīrību 99,999% un gallija pāreja no šķidruma cietā fāzē
Oksidēšanas pakāpes	+3, +2, +1
Elektronegativitāte	1,81
Blīvums	5910 kg/m3
Kušanas temperatūra	302,9146 K (29,7646 °C)
Viršanas temperatūra	2477 K (2204 °C)

Gallijs ir ķīmiskais elements ar simbolu Ga un atomskaitli 31. Brīvā veidā gallijs dabā nav sastopams, jo ir samērā ķīmiski aktīvs. Arī gallija rūdas koncentrētā veidā nav īpaši izplatītas, tāpēc galliju lielākoties iegūst no citu metālu rūdu piemaisījumiem. Gallijs ir viens no visvieglāk kūstošajiem metāliem. Savienojumos gallijs parasti ir trīsvērtīgs.

Vēsture

Gallijs bija ķīmiskais elements, kura eksistenci 1871. gadā paredzēja krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs. Viņš prognozēja, ka šī elementa ķīmiskajām īpašībām vajadzētu būt līdzīgam alumīnija īpašībām. Tādēļ viņš ieteica to nosaukt par ekaalumīniju (simbols: Ea). Vēlāk, kad apstiprinājās šī elementa esamība, izrādījās, ka Mendeļejeva prognozes ir tuvu patiesībai.

Gallijs tika atklāts 1875. gadā. To ar spektroskopijas metodēm paveica franču ķīmiķis Pols Emīls Lekoks de Boabodrāns (Paul-Émile Lecoq de Boisbaudran). Jaunatklātais elements tika nosaukts Gallijas vārdā. Vēl pastāv versija, ka tā nosaukums ir cēlies no latīņu vārda Gallus, kas nozīmē "gailis" un ir burtiskais tulkojums no atklājēja uzvārda "Lekoks".^[1]

Atrašanās dabā

Brīvā veidā gallijs dabā nav sastopams, jo ir samērā ķīmiski aktīvs. Gallija rūdas koncentrētā veidā nav īpaši izplatītas. Arī minerāli, kas satur galliju, ir maz. Viens no tādiem ir gallīts (CuGaS₂). Zemes garozā ir 16,9 daļiņas uz miljonu,^[2] bet Visumā gallijs ir sastopams vēl retāk — tur ir 0,01 daļiņa uz miljonu. Gallijs galvenokārt ir atrodams boksīta rūdās, kā arī cinka rūdās, īpaši, kur ir sfalerīts.

Izotopi

Šķidrs gallijs

Dabā ir sastopami divi stabili gallija izotopi: gallijs-69 (60,108% no visa kopējā gallija daudzuma) un gallijs-71 (39,892%).^[3] No laboratorijas apstākļos iegūtajiem izotopiem, visizplatītākie ir radioaktīvie izotopi gallijs-67 un gallijs-68, kuru pussabrukšanas periodi ir attiecīgi 3,26 dienas un 67,7 minūtes.

Bioloģiskā nozīme

Gallijam nav acīmredzamas bioloģiskās nozīmes, tomēr daži zinātnieki uzskata, ka tas stimulē vielmaiņu. Gallija savienojumi lielākoties nav indīgi. Par gallija koncentrāciju cilvēka ķermenī nav informācijas.

Iegūšana

Gallijs lielākoties tiek iegūts kā blakusprodukts alumīnija un cinka ieguvē no to rūdām. 1984. gadā visā pasaulē tika iegūtas aptuveni 40 tonnas gallija, bet 2011. gadā tiek lēsts, ka aptuveni 216 tonnas.

Atsauces

↑ «Gallium: historical information» (angliski). WebElements. Skatīts: 2013. gada 4. jūnijā.
↑ Burton, J. D.; Culkin, F.; Riley, J. P. (2007). "The abundances of gallium and germanium in terrestrial materials". Geochimica et Cosmochimica Acta 16: 151. Bibcode 1959GeCoA..16..151B. doi:10.1016/0016-7037(59)90052-3.
↑ «Isotopes of the Element Gallium» (angliski). Jefferson Lab. Skatīts: 2013. gada 3. jūnijā.