Sekta

Sekta (latīņu: sekta — 'domāšanas veids, mācība') ir:

• (antropoloģijā) labi organizēta, autoritāra un slēgta reliģiska kopa, kas nošķīrusies no kādas lielākas denominācijas;
• (teoloģijā) draudze vai draudžu grupa, kas atšķēlusies no valdošās baznīcas un kam raksturīga neiecietība pret citādi domājošajiem.

No valodnieciskā viedokļa sekta ir no kopuma atdalījusies grupa (latīņu: sectio — 'atdalīt'), tātad kristiešu kontekstā jebkura grupa, kas nepieder pie universālās jeb katoliskās Baznīcas), t.i., nošķiras no tās, veido savrupa veidojuma politiku. Sektantisms ir nošķiršanās no vispārējās kopienas.

Sekta parasti rodas kā opozicionārs, "pareizāks" kādas jau esošas mācības traktējums. Izteikta tendence uz garīgu renesansi (revivalisms), kura ārējās pazīmes ir īpaša tikumiskā kodeksa un rituālu strikta ievērošana. Psiholoģiski lielākoties saistīta ar savas izredzētības iztēlošanos. Bieži noved pie izolacionisma, norobežojoties no "nepareizi" domājošajiem", pie fanātisma uzskatos. Lielākā daļā sektu balstās uz līdera/līderu harismu, izredzētību, no Providences saņemtu svētību, neatzīst hierarhiju un klēra institūtus, dažkārt sludina mantas kopību. Sektas ģenēzes sākuma posmā uzsvērta visu tās locekļu vienlīdzība, brīvprātība, pievēršanās pirms uzņemšanas. Atsevišķi ņemot, daudzas no šīm pazīmēm piemīt daudzām reliģijām, taču viss kopums raksturīgs sektām (kaut modificējas atkarībā no sektas izcelsmes kultūrvides un tradīcijām).

Ja sekta izturējusi laika pārbaudi un kvantitatīvi pieaugusi (kritēriji nekur nav noteikti, bet ir sociāli konvencionāli: vai nu sabiedrības vairums turpina to uzskatīt par sektu, vai jau atzīst par konfesiju), tā var pārvērsties par denomināciju, konfesiju vai baznīcu. Piemēram, kristietība radās m.ē. I gs. kā jūdaisma sekta, taču jau pēc pāris gadsimtiem bija tik ļoti izpletusies kvantitatīvi un atšķirības no jūdaisma jau bija tik ievērojamas, ka tā kļuva par baznīcu, no kuras savukārt atšķēlās jaunas sektas (montanisti, ariāņi, gnostiķi, ebionīti, nestoriāņi u.c.). Eiropā XVI gs. no katoļu baznīcas atšķēlās protestantu sektas, kas ar laiku pārtapa par baznīcām (piemēram, evaņģēliski luteriskā baznīca, t.s. luterāņi), no kuriem savukārt pa laikam atšķēlās un radās jaunas sektas (baptisti, septītās dienas adventisti, Jehovas liecinieki, mormoņi u.c.), no kurām pirmās divas Latvijā nu jau ir kļuvušas par "tradicionālām" baznīcām.

Āzijas kultūrās raksturīga nevis atšķelšanās no kāda viena garīga strāvojuma, lai "atgrieztos pie saknēm", to reformētu, bet jaunu sektu rašanās, dažādu esošu religisku mācību selektīvi atlasītus koncepciju fragmentus eklektiski savienojot jaunā koncepcijā, piemēram, islāms (kas uzreiz izvērtās par atsevišķu baznīcu un nav pieskaitāms pie sektām), mūnisti, Faluņgun u.c.

Definīcijas avots

• Svešvārdu vārdnīca. — Norden, Rīga, 1996.

Bibliogrāfija

• Mandau Luīze. Vai Dievi ir tādi? — Rīga, Preses nams, 1998.
• LR Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrs, Latvijas Neatkarīgo Kriminologu asociācija. “Netradicionālās reliģiskās kustības un sektas: socioloģiskie un kriminoloģiskie aspekti” — Rīga, 1998.

Ārējās saites

• Kas ir sekta un kas nav
• Sektas