divinus

Latín

dīvīnus
clásico (AFI)	[diːˈwiː.nʊs]
rima	i.u̯i.nus

Etimología

De dīvus ("divino") y el sufijo īnus, y este de deus ("dios").

Adjetivo

dīvīnus, dīvīna, dīvīnum

1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
	Singular			Plural
	Masculino	Femenino	Neutro	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	dīvīnus	dīvīna	dīvīnum	[[divini#Latín|{Plantilla:2ī]]	[[divinae#Latín|{Plantilla:2ae]]	[[divini#Latín|{Plantilla:2ī]]
Vocativo	dīvīne	dīvīna	dīvīnum	dīvīnī	dīvīnae	dīvīna
Acusativo	dīvīnum	dīvīnam	dīvīnum	dīvīnī	dīvīnae	dīvīna
Genitivo	dīvīnī	dīvīnae	dīvīnī	dīvīnōs	dīvīnās	dīvīna
Dativo	dīvīnō	dīvīnae	dīvīnō	dīvīnōrum	dīvīnārum	dīvīnōrum
Ablativo	dīvīnō	dīvīnā	dīvīnō	dīvīnīs	dīvīnīs	dīvīnīs

1

Divino, de los dioses, digno de los dioses.

• Sinónimo: dīvus

2

Inspirado, profético.

3

Extraordinario, maravilloso, excelente.

Sustantivo masculino

4

Adivino, profeta.

5

Intérprete de los sueños.