Putni: Atšķirības starp versijām

Putni sastopami lielākajā daļā sauszemes apgabalu, visos [[Kontinents|kontinentos]], ieskaitot pat [[Antarktīda|Antarktīdu]].<ref>{{Grāmatas atsauce|title=Brooke, Michael (2004). Albatrosses And Petrels Across The World. Oxford: Oxford University Press. {{ISBN|0-19-850125-0}}.|last=|first=|publisher=|year=|isbn=|location=|pages=}}</ref> Vairākums putnu dzīvo [[mežs|mežā]]. Vieni visu mūžu pavada lapotnē ([[zīlītes]] un [[zeltgalvīši]]), otri — uz stumbra ([[dzilnu dzimta|dzeņi]] un [[dzilnīši]]), trešie — uz zemes ([[Mednis|medņi]], [[rubeņi]] un [[mežirbe]]s). Putnu sadalījums pa meža stāviem likumsakarīgi ir saistīts ar barības iegūšanu. [[Zīlītes]] un zeltgalvīši pārtiek no [[kukaiņi]]em un kāpuriem, kas dzīvo zem koku mizas, bet [[mednis|medņi]], [[rubenis|rubeņi]] un [[mežirbe]]s — no zālaugiem, [[mellene|mellenēm]] un [[brūklene|brūklenēm]]. Daudzu sugu putni, piemēram, [[bezdelīgas]] un [[svīres]], lielu daļu laika pavada gaisā. To barība ir [[odi]], [[mušas]] un citi lidojoši kukaiņi. Dažu sugu putni dzīvo atklātās ainavās — [[tuksnesis|tuksnešos]] un stepēs. Par retumu kļuvusī lielā sīga jeb drofa dzīvo kaviļas jeb stepju līgas stepēs, solončakos, dažkārt labības laukos; mazā sīga — neapgūto zemju kaviļas stepēs un sausās pļavās ar blīvu zāles segu. No citiem atklāto ainavu putniem plaši pazīstams [[Āfrikas strauss]]. Tā barība ir augu sēklas, kukaiņi un ķirzakas. Daudzu putnu dzīve cieši saistīta ar [[ūdens|ūdeņiem]], [[purvs|purvu]] un saldūdeņu [[niedres|niedru]] un [[meldri|meldru]] audzēm. Daļa no tiem barojas [[saldūdens|saldūdeņos]], [[upe|upju]] sērēs un purvainās [[pļava|pļavās]]. Piemēram, [[zivju gārnis]] spēj stundām nekustīgi stāvēt ūdenī, lūkojoties pēc medījuma. Daži ūdensputni, piemēram, [[meža pīle]], barību biežāk meklē ūdenstilpes atklātajā daļā. Daži putni sastopami kā mežos, tā [[kalns|kalnos]] un ielejās. Pie tādiem pieder dažādu sugu [[Ērgļi (putni)|ērgļi]], [[piekūni]] un [[Vanagi (putni)|vanagi]]. Šie putni medī galvenokārt sīkus putnus un [[zīdītāji|zīdītājus]]. Putni izraugās dzīvesvietas ne tikai pēc barošanās apstākļiem, bet arī pēc piemērotām ligzdošanas vietām.

 

Putniem vislabāk attīstīti ir lielie krūšu [[muskuļi]], kas nolaiž [[spārni|spārnus]]. Tie piestiprinās pie [[krūšu kauls|krūšu kaula]] un pie augšdelma. Labiem lidotājiem lielie krūšu kauli sastāda 1/5 no ķermeņa [[masa]]s. Zem lielajiem krūšu muskuļiem atrodas zematslēgas muskuļi. Tie paceļ spārnus. Putniem spēcīgi attīstīta arī pakaļējo ekstremitāšu un kakla muskulatūra. Daudzi putni nakšņo kokos, taču no zariem nenokrīt, jo putnu kājās ir muskuļi ar garām cīpslām. Putnam nosēžoties uz zara, cīpslas savelkas un saliec pirkstus.

 

Gremošanas sistēma putniem sastāv no tādām pašām daļām un orgāniem, kādi ir citiem mugurkaulniekiem, t. i., no mutes dobuma, rīkles, barības vada, kuņģa, zarnām, aknām un citiem orgāniem bet ir arī atšķirības. Daudziem putniem, īpaši graudēdājiem (baložiem un vistām), ir guza — paplašināta barības vada daļa. Guzā barība sajaucas ar īpašu dziedzeru izdalījumiem, kuru ietekmē barība atmiekšķējas un zināmā mērā izmainās arī ķīmiski. Putnu [[kuņģis]] sastāv no diviem nodalījumiem: dziedzerkuņģa un muskuļkuņģa. Dziedzerkuņģī izdalās gremošanas sulas, muskuļkuņģim ir biezas muskuļotas sienas. Sienu muskulatūrai saraujoties, putna norītie akmentiņi un citi cieti veidojumi trinas viens gar otru. Rezultātā barība tiek saberzta putriņā, nonāk tievajā, bet pēc tam — resnajā zarnā. Tievajā zarnā atveras aknu žultsvadi, aizkuņģa dziedzeru un žultspūšļa izvadkanāli. [[Resnā zarna]] ir īsa un pāriet kloākā. Putni bieži izkārnās. Tas samazina viņu ķermeņa masu. Barības sagremošana putniem notiek ļoti ātri. Piemēram, [[zīdaste]] sulīgus augļus sagremo 8 — 10 minūtēs, [[mājas apogs]] [[pele|peli]] — 4 stundās. Lielais barības daudzums un straujā gremošana labi nodrošina putna organismu ar barojošām vielām.

 

Putnu [[skelets|skeletam]] ir vairākas īpatnības, kas saistītas ar piemērošanos lidošanai. Putnu kauli ir izturīgi un viegli. Daži no tiem iekšpusē ir tukši un piepildīti ar gaisu. Putnu mugurkauls sastāv no kakla, krūšu, jostas, krustu un astes nodalījumiem. Kakla nodalījumu veido 9 — 25 skriemeļi, un tas ir ļoti kustīgs. Krūšu skriemeļi ir savstarpēji saauguši. No tiem atiet ribas, kas pievienojas krūšu kaulam. Krūšu skriemeļi, ribas un krūšu kauls kopā veido krūškurvi. Vairākumam putnu krūšu kaulam ir augsta šķautne — krūšu ķīlis, kas palielina krūšu muskuļu piestiprināšanās laukumu. Putniem atšķirībā no [[rāpuļi]]em pēdējais krūšu skriemelis, visi jostas, krustu un priekšējie [[aste]]s skriemeļi ir saauguši kopā un veido saliktu krustu kaulu, kas rada izturīgu balstu kājām. [[Aste]]s nodalījumā ir vairāki kustīgi savienoti skriemeļi un astes kauls, kas sastāv no kopā saaugušiem pēdējiem astes skriemeļiem. Priekšējo ekstremitāšu plecu josla sastāv no diviem kraukļakauliem, divām slaidām lāpstiņām un diviem apakšējā daļā saaugušiem atslēgkauliem. Plecu joslas kauli veido izturīgu balstu spārniem. Priekšējo ekstremitāšu skeletam ir tādi paši nodalījumi kā citiem sauszemes mugurkaulniekiem: augšdelms, apakšdelms (sastāv no diviem kauliem) un plauksta. Putnu plaukstai ir trīs neattīstīti pirksti, no kuriem attīstītākais ir vidējais. Putnu skaitam samazinoties un plaukstas kauliem savstarpēji saaugot, spārna nodalījums sasniedzis nepieciešamo kompaktumu. Pakaļējo ekstremitāšu joslu — iegurni veido trīs pāri iegurņa kaulu, kas saauguši gan savstarpēji, gan ar salikto krustu kaulu. Pakaļējo ekstremitāšu skelets sastāv no augšstilba, diviem saaugušiem apakšdelma kauliem, stulma (izveidojies, saplūstot daļai pēdas kaulu un pirkstu kauliem). Putnu [[galvaskauss]] pēc [[kauls|kaulu]] sastāva ir līdzīgs rāpuļu galvaskausam, bet tam ir lielāka smadzeņu kapsula un lielāki acu dobumi. Tas tāpēc, ka putniem ir spēcīgi attīstītas [[smadzenes]] un [[acis]].

 

No visām dzīvnieku grupām putniem ir viena no sarežģītākajām elpošanas sistēmām.<ref>{{Grāmatas atsauce|title=Gill, Frank (1995). Ornithology. New York: WH Freeman and Co. {{ISBN|0-7167-2415-4}}.|last=|first=|publisher=|year=|isbn=|location=|pages=}}</ref> [[Elpošanas sistēma]] putniem, tāpat kā rāpuļiem, sastāv no elpošanas ceļiem un [[plaušas|plaušām]]. Putnu plaušas atšķirībā no rāpuļu plaušām ir blīvi, sūkļveidīgi ķermeņi. Stipri sazarotie bronhi veido milzīgu daudzumu sīku dobumu, kuru sienās ir bagātīgs kapilāru tīkls. Putnu plaušu kopējā elpošanas virsma ir ievērojami lielāka nekā rāpuļiem. Daži lielie bronhu zari, nesadaloties sīkākos, iet cauri plaušām un aiz tām paplašinās, veidojot plānsienainus gaisa maisus. Gaisa maisi atrodas starp dažādiem iekšējiem orgāniem, bet to atzari iespiežas stobrveida kaulos un stiepjas starp muskuļiem zem ādas. Kopējais gaisa maisu apjoms ir apmēram desmit reizes lielāks nekā plaušu dobuma apjoms. Gaisa maisi samazina putna ķermeņa blīvumu lidojuma laikā un pasargā iekšējos orgānus no pārkaršanas. Tomēr galvenā to nozīme ir piedalīšanās elpošanas procesā. Ieelpa un izelpa putniem notiek, krūšu kaulam attālinoties no mugurkaula un tuvojoties tam. Tā rezultātā gaisa maisi izplešas un gaiss no plaušām ieplūst priekšējos gaisa maisos, bet gaiss no ārējās vides pa elpošanas ceļiem ieplūst plaušās un pakaļējos gaisa maisos. Krūšu kaulam tuvojoties mugurkaulam, krūšu dobuma tilpums samazinās un pakaļējos gaisa maisos esošais ar skābekli bagātais gaiss zem iekšējo orgānu spiediena plūst atpakaļ plaušās. Savukārt gaiss, kas plaušās zaudējis skābekli un uzņēmis oglekļa dioksīdu, tiek iedzīts trahejā un izvadīts ārējā vidē. Tādējādi ar skābekli bagātais gaiss caur putnu plaušām izplūst divas reizes — ieelpojot un izelpojot. Plaušās gaisa skābeklis pāriet [[asinis|asinīs]], bet no asinīm [[gaiss|gaisā]] izdalās [[oglekļa dioksīds]]. Tāpēc putnu elpošanu sauc par divkāršo elpošanu.

 

Putniem tāpat kā zīdītājiem [[asinsrite]]s sistēma sastāv no diviem asinsrites lokiem.<ref name="ld">{{Latvijas daba|4|204}}</ref> Pa lielo asinsrites loku sirds piegādā [[skābeklis|skābekli]] orgāniem un audiem, bet pa mazo — plaušām. [[Asinis]] no [[sirds]] plūst pa artērijām, bet atgriežas sirdī pa vēnām. Gāzu maiņa notiek sīkākajos asinsvados — kapilāros. Labi attīstīta asinsrites sistēma, elpošana un gremošana nodrošina augstu vielmaiņas līmeni. Līdz ar to putni spēj nodrošināt patstāvīgu ķermeņa temperatūru. Putni ir siltasiņu dzīvnieki, kas spēj saglabāt patstāvīgu ķermeņa temperatūru neatkarīgi no vides apstākļiem.

 

Nederīgie [[vielmaiņa]]s galaprodukti no asinīm nonāk [[nieres|nierēs]], kurās izveidojas [[urīns]]. Tas pa diviem urīnvadiem plūst uz kloāku un kopā ar izkārnījumiem tiek izvadīts no organisma.

 

Putniem salīdzinājumā ar rāpuļiem vielmaiņas līmenis ir augstāks, jo straujāk noris elpošanas un asinsrites procesi, kā arī barības sagremošana. Sarežģīto organisko vielu [[oksidēšanās]] procesā putnu ķermeņa [[šūna|šūnās]] atbrīvojas daudz enerģijas, ko izmanto ķermeņa sasildīšanai, muskuļu kontrakcijām un citiem procesiem. Augstais vielmaiņas līmenis un [[spalva|spalvu]] sega, kas samazina siltuma atdevi ārējai videi, nodrošina putniem pastāvīgu ķermeņa temperatūru (līdz 40 — 43 °C).

 

[[Nervu sistēma]] atšķiras no rāpuļu nervu sistēmas ar ievērojami attīstītākām galvas [[smadzenes|smadzenēm]]. Īpaši tas attiecas uz priekšējo smadzeņu puslodēm, vidussmadzenēm un smadzenītēm. Ar priekšējo smadzeņu pusložu augsto attīstību ir saistīta putnu sarežģītā uzvedība. Putni izvēlas ligzdošanas vietas, veido ligzdas, izperē un baro mazuļus, veic pārlidojumus. Tiem viegli izstrādājas nosacījuma refleksi. Vidussmadzeņu attīstība ir cieši saistīta ar redzes orgānu pilnveidošanos, bet smadzenīšu attīstība — ar sarežģīto kustību koordināciju putnu lidojuma laikā.