(Translated by https://www.hiragana.jp/)
Kainozojs — Vikipēdija

Kainozojs

Zemes ģeoloģiskās vēstures jaunākā ēra
Ēra Periods Epoha Ilgums
(miljoni gadu pirms mūsdienām)
Kainozojs Kvartārs Holocēns 0,0117—0
Pleistocēns 2,588—0,0117
Neogēns Pliocēns 5,332—2,588
Miocēns 23,03—5,332
Paleogēns Oligocēns 33,9—23,03
Eocēns 55,8—33,9
Paleocēns 65,5—55,8

Kainozojs jeb kainozoja ēra ir Zemes ģeoloģiskās vēstures pašreizējā ēra, kas sākās pirms 66,0 miljoniem gadu un turpinās līdz mūsdienām. Šīs ēras robeža tiek vilkta pēc masveida izmiršanas krīta perioda beigās.

Kainozoja ēra dalās trīs periodos: paleogēns, neogēns un kvartārs (antropogēns).

Nosaukums cēlies no grieķu valodas (grieķu: καινός = jauns + ζωή = dzīvība) un var būt burtiski tulkots kā "jaunā dzīve". Zinātniskās publikācijās tiek izmantots ēras saīsinājums KZ. Agrāk kainozoju dalīja terciāra (paleogēns un neogēns) un kvartāra periodos. Jēdziens "terciārais periods" ir novecojis un pašreizējā ģeohronoloģiskajā skalā netiek lietots.

Paleoģeogrāfija

labot šo sadaļu

Šīs ēras laikā kontinenti ieguva pašreizējo izvietojumu. Austrālija un Jaungvineja pēc atdalīšanās no Gondvānas pārvietojās ziemeļu virzienā, pietuvodamās Dienvidaustrumāzijai. Antarktīda ieņēma pašreizējo stāvokli Dienvidpola rajonā. Atlantijas okeāns turpināja paplašināties, un ēras beigu posmā Dienvidamerika savienojās ar Ziemeļameriku.

 
Klimata (temperatūras) izmaiņas kainozoja ērā.

Visas kainozoja ēras laikā notika temperatūras pazemināšanās. Taču, neskatoties uz progresējošo Zemes atdzišanu, temperatūras pazemināšanās nenotika vienmērīgi, un bieži vien to nomainīja sasilšana, kurai sekoja vēl lielāks temperatūras kritums.

Liels CO2 patēriņš krīta perioda laikā, kas radās karbonātu nogulumiem (krītam) intensīvi izgulsnējoties transgresējošajās jūrās, kā arī izveidojoties un izplešoties segsēkļu augu valstij, sekmēja temperatūras režīma samazināšanos. Īpaši strauji Zemes vidējās temperatūras samazināšanās notika Paleogēna perioda sākumā (Dānijas laikmeta vidus). Paleocēnā Zemes vidējā temperatūra bija par 2-3°C zemāka, nekā vēlajā krīta periodā. Taču jau paleocēna beigās atkal notika sasilšana, kas īpaši intensīva bija eocēnā. Eocēna vidū tika sasniegta kainozoja ēras augstākā vidējā temperatūra. Tropiskais klimats ar vidējo temperatūru 24-28°C bija raksturīgs lielām teritorijām. Eocēna laikmetā ekvatoriālās un tropiskās joslas sasniedza vislielāko platumu. Tajā laikā daudzi tropiskie organismi nokļuva vidējos un pat augstajos platuma grādos. Piepolārajos apgabalos uzkrājās nogulumi, kas līdzīgi mūsdienu tropiskajiem apgabaliem. Par to liecina arī krama nogulumu iztrūkums paleogēnā (krama nogulumi var veidoties tikai aukstajos polārajos ūdeņos).

Oligocena epohā vidējā temperatūra pakāpeniski samazinājās, un jau oligocēna beigās bija augstāka par mūsdienu tikai par 4-5°C, tad kad eocēnā tā pārsniedza mūsdienu temperatūru par 9-10°C. Temperatūras režīma izmaiņas notika kā ziemeļu, tā arī dienvidu puslodē. Ziemeļu puslodē vidējā temperatūra eocēna vidū bija 22-25°C, bet jau oligocēna otrajā pusē tā samazinājās līdz 15-18°C. Vēl intensīvāk tā samazinājās dienvidu puslodē. Pēc N.Šekltona un Dž.Kenneta datiem uz dienvidiem no Jaunzēlandes ūdeņu virsmas temperatūra paleocēnā un eocēnā bija 18-20°C, bet jau oligocēnā tā nokritās līdz 7°C. Tas sakrīt ar mūsdienu vidējo temperatūru. Tik spēcīga temperatūras pazemināšanās radīja ledāju izveidošanos piepolārajos rajonos.

Lielu lomu Antarktīdas apledojumā deva Antarktikas cirkumpolārās straumes galīgā izveidošanās oligocēna epohas vidū, kad starp Austrāliju un Antarktīdu izveidojās dziļš jūras šaurums. Šajā laikā stipri samazinājās apmaiņa starp aukstajiem polārajiem un samērā siltajiem mēreno platuma grādu ūdeņiem, vienlaicīgi izmainot atmosfēras frontes un ciklonu darbību, un gala rezultātā novedot pie kontinentālā ledāja izveidošanās. Antarktīdas apledojuma rezultātā neogēna laikā notika turpmākā Zemes atdzišana, jo planētas virsmas albedo pieaugums radīja situāciju, ka tā vairs nesaņēma būtisku Saules enerģijas daudzumu.

Ziemeļu puslodē pirmie kalnu ledāji radās pirms 8-10 mlj. gadu, kaut arī marīnglaciālie nogulumi Ziemeļu ledus okeānā ir datējami ar 4,5-4,8 mlj. gadu. Tajā pat laikā pirmos kontinentālos apledojumus ziemeļu puslodē amerikāņu pētnieki datē ar pliocēna vidu (~3 mlj. gadu), bet Ziemeļu Ledus okeāna ledus segu pirms 0,7-0,8 mlj. gadu. Tādējādi pliocēna beigās ziemeļu puslodē sākās apledojums, kas sakrīt ar dienvidu puslodes apledojuma maksimumu.

Ar pleistocēna sākumu sāka izpausties zemāka līmeņa klimata izmaiņu ritmiskais raksturs. Augstajos un vidējos platuma grādos apledojuma periodi mijās ar starpledus laikmetiem, bet zemajos platuma grādos — pluviālās epohas ar kserotermiskām. Šīs klimata izmaiņas bija sinhroni novērojamas gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē. Organogēno karbonātu izotopu-skābekļa dati liecina par vienlaicīgu ledus laikmetu iestāšanos gan rietumu, gan austrumu puslodē.[1]

Pēc lielo rāpuļu (dinozauru) izmiršanas mezozoja ēras beigās kainozojā sāka dominēt zīdītāji. Izplatīti bija gan kloākaiņi, gan somaiņi, gan arī placentāļi. Tie aizņēma atbrīvojušās ekoloģiskās nišas. Sākumā neliela izmēra dzīvnieki palielinājās izmēros, izveidojot t. s. "indrikotēriju faunu". Daļa pārgāja uz dzīvi jūrā: radās primitīvi vaļveidīgie. Ēras vidū izmira "indrikotēriju fauna" un primitīvie plēsēji. Tos nomainīja mūsdienām raksturīgie snuķaiņi, degunradži un ragainie brieži. Plēsēju vietu ieņēma kaķveidīgie un suņveidīgie, kā arī citi mūsdienām raksturīgie plēsēji. Vaļveidīgie ieguva pašreizējās formas. Primāti attīstījās līdz cilvēkveida pērtiķu stadijai. Kainozoja beigās, kvartārā, parādījās pirmie cilvēki.

Attīstījās arī putni. Gaisā sāka dominēt bezzobainie putni ar vēdekļveida astēm. Plaši izplatījās liela izmēra skrienošie plēsējputni. Ēras vēlākajā periodā lielos nelidojošos putnus izkonkurēja zīdītāji, un tie zaudēja savu dominējošo stāvokli. Toties lielu dažādību sasniedza lidojošie putni.

Jūrās ziedu laikus sasniedza kaulzivis. Izveidojās jaunas koraļļu un jūras ežu grupas. Izmira belemnīti un to vietā nāca citi galvkāju moluski ar reducētu ārējo čaulu (astoņkāji, kalmāri, sēpijas). Vienšūņi — foraminīferas (numulīti) sasniedza lielus izmērus (līdz vairākiem centimetriem platumā). Vēlāk numulīti izmira, taču foramenīferu grupa joprojām ir plaši pārstāvēta.

Sauszemes augu valstī dominē ziedaugi. Šajā laikā izveidojās graudaugi. Līdz ar ziedaugu attīstību plašu daudzveidību sasniedza dažādi lidojošie kukaiņi, kas pašlaik ir lielākā dzīvnieku grupa.

  1. С.А.Ушаков, Н.А.Ясаманов Дрейф материков и климаты Земли. Москва. изд."Мысль", 1984. 169-170. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu