Romāņu valodas
Romāņu valodas ir valodas, kuras attīstījušās no latīņu valodas. Tās veido indoeiropiešu valodu saimes itālisko valodu apakšgrupu. Aptuveni 900 miljoniem pasaules iedzīvotāju dzimtā valoda ir kāda romāņu valoda, savukārt kopējais romāņu valodu pratēju skaits, ieskaitot tos, kuriem tā ir otrā dzimtā valoda, sasniedz aptuveni 1,5 miljardus. Izplatītākā no romāņu valodām ir spāņu valoda, kuru lieto ap 480 miljoniem cilvēku.[2] Vistuvākā latīņu valodai ir sardīniešu valoda, kura saglabājusi visvairāk latīņu valodas īpatnību.[3] Romāņu valodas veido dialektu kontinuumu, kas rietumu—austrumu virzienā stiepjas no Portugāles līdz Moldovai, sakarā ar ko ir neiespējami noteikt precīzu romāņu valodu skaitu, taču tiek uzskatīts, ka pastāv vismaz 23 atsevišķas romāņu valodas.[4]
| Romāņu valodas | ||
|---|---|---|
| Valodu lieto: | Sākotnēji Eiropas dienvidos, mūsdienās arī Rietumāfrikā, Okeānijā, Ziemeļamerikas austrumos un Latīņamerikā. | |
| Pratēju skaits: | 700—900 miljoni[1] | |
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Itāliskās Latīņu–falisku Latīņu valoda Romāņu valodas | |
| Rakstība: | Latīņu alfabēts | |
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | nav | |
| ISO 639-2: | roa | |
| ISO 639-3: | — | |
 | ||
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. Bez pilnīga renderēšanas atbalsta vajadzīgo simbolu vietā var redzēt jautājuma zīmes, kastes vai citus simbolus. | ||
Izplatība
labot šo sadaļu
Romāņu valodu izplatības zona Eiropā aptuveni atbilst bijušās Romas impērijas teritorija Dienvideiropā —Pireneju pussala, Apenīnu pussala, mūsdienu Francijas teritorija ar Beļģijas un Šveices rietumdaļām, Balkānu pussalas ziemeļdaļa, kā arī vairākas nošķirtas kopienas Balkānu pussalā. Ziemeļāfrikā līdz 8. gadsimtam tika lietota kāda romāņu valoda, bet pēc arābu iebrukuma to pilnībā aizstāja arābu valoda. Arī Dalmācija līdz 19. gadsimta vidum, kad nomira pēdējais dalmāciešu valodas pratējs.[5] ietilpa romāņu valodu izplatības areālā.
Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā eiropiešu ceļojumi un turpmākā emigrācija romāņu valodas izplatīja Āfrikā un Amerikā. Mūsdienās romāņu valodas lieto Ziemeļamerikas rietumos un dienvidaustrumos, Centrālamerikā, Karību salās, gandrīz visā Dienvidamerikas teritorijā, kā arī Rietumāfrikā un Okeānijā. Romāņvalodīgo Centrālamerikas un Dienvidamerikas daļu sauc par Latīņameriku.[6] Zemāk tabulā dota informācija par valstīm, kurās kādai no romāņu valodām ir valsts valodas statuss.
| Valoda | Valstis, kur tā ir valsts valoda | Valstu skaits, kur tā ir valsts valoda |
|---|---|---|
| Franču | Frančvalodīgo valstu uzskaitījums | 32 |
| Spāņu | Spāņvalodīgo valstu uzskaitījums | 21 |
| Portugāļu | Portugāle, Brazīlija, Angola, Mozambika, Kaboverde, Austrumtimora, Ekvatoriālā Gvineja, Gvineja-Bisava, Santome un Prinsipi | 9 |
| Itāļu | Itālija, Šveice, Sanmarīno, Vatikāns, Slovēnija (reģionāli), Horvātija (reģionāli) | 6 |
| Rumāņu | Rumānija, Moldova, Serbija (reģionāli) | 3 |
| Katalāņu | Spānija (reģionāli), Andora | 2 |
| Romanšu | Šveice | 1 |
| Haitiešu | Haiti | 1 |
Iedalījums
labot šo sadaļuKlasifikācijas nepilnības
labot šo sadaļu
Romāņu valodu klasifikācija ir strīdīgs jautājums bez viennozīmīgas atbildes. Romāņu valodas veido dialektu ķēdi, proti, starp katru divu valodu lietotāju apdzīvoto teritoriju pastāv viens vai vairāki starpniekdialekti — valodas paveidi, kas ir tuvi abām valodām. Piemēram, galisiešu valoda ir vienādi tuva gan spāņu, gan portugāļu valodām. Citā gadījumā — jo valodas ģeogrāfiski tuvāk atrodas viena otrai, jo tās ir līdzīgākas. Situāciju vēl sarežģī valodas ietekmējoši ģeopolitiskie aspekti, piemēram, valodu oficiālais statuss, standartizācijas centieni, asimilācija vai superstrāti, politiskās ideoloģijas, robežu pārzīmēšana utt., līdz ar ko dialektu ķēdes pastāvēšana neatvieglo valodu klasifikāciju. Pastāv dažādi klasifikācijas modeļi, balstoties uz dažādiem kritērijiem, kuros jebkurā gadījumā pastāv izņēmumi.
Klasifikācija pēc kritērijiem
labot šo sadaļu
Romāņu valodas var klasificēt pēc dažādiem kritērijiem, kuri cits citu neizslēdz:
- pēc daudzskaitļa formas: dažas no romāņu valodām veido daudzskaitļa formas, galotnes beigās pievienojot skaņu /s/, iespējams, latīņu valodas daudzskaitļa akuzatīva formas ietekmē, kamēr citas veido daudzskaitļa formu, pievienojot vai mainot galotnes patskani, visbiežāk /i/, latīņu valodas nominatīva daudzskaitļa formas ietekmē. Cita teorija gan postulē, ka patskanis /i/ kā galotne veidojies no skaņas /s/ pakāpeniskas vokalizācijas, proti, /s/ — /j/ — /i/, salīdzinot ar latīņu nos attīstību uz itāļu noi;
- Līdzskanis galotnē: portugāļu, galisiešu, spāņu, katalāņu, oksitāņu, franču, sardīniešu, friulu, ladīnu, romanšu valodās;
- Patskanis galotnē: rumāņu, neapoliešu, itāļu, sicīliešu, dalmāciešu, pjemontiešu, ligūriešu, venēciešu, lombardiešu, emiliešu valodās.
- pēc saliktajā pagātnes formā izmantotajiem palīgdarbības vārdiem: dažās valodās tam izmanto darbības vārdu, kas attīstījies no latīņu habere, dažās — gan habere, gan esse.
- Tikai habere: portugāļu, galisiešu, spāņu, katalāņu, rumāņu, sicīliešu, neapoliešu valodās;
- Habere un essere: friulu, itāļu, sardīniešu, oksitāņu, franču valodās.
- pēc neuzsvērto patskaņu redukcijas vai zuduma: franču valodā lielākā daļa galotnes patskaņu ir pilnībā zuduši, savukārt, piemēram, katalāņu valodā beigu patskanis zudis tikai vīriešu dzimtes formā;
- Beigu patskaņa redukcija/zudums: neapoliešu, franču valodās;
- Beigu patskaņa zudums vīriešu dzimtē: katalāņu, oksitāņu, venēciešu, pjemontiešu, lombardiešu, ligūriešu, emiliešu;
- Beigu patskanis saglabāts: portugāļu, spāņu, galisiešu, sardīniešu, korsikāņu, itāļu, sicīliešu valodās.
- pēc vārda, kas tiek izmantots pārākās salīdzināmās pakāpes veidošanai. Zūdot latīņu valodas salīdzināmajām pakāpēm, tiek izmantotas perifrāzes ar vārdu, kas attīstījies no viena no diviem latīņu vārdiem: plus vai magis;
- plus: sardīniešu, korsikāņu, franču, itāļu, neapoliešu, friulu;
- magis: katalāņu, rumāņu, spāņu, galisiešu, portugāļu, leoniešu valodās.
- pēc vārda "jā". Šis iedalījums ir drīzāk tradicionāls, taču saistīts ar pirmo mēģinājumu klasificēt romāņu valodas — Dante Aligjēri savā grāmatā De vulgaris eloquentia min trīs romāņu valodu grupu eksistenci — oïl valodas, òc valodas un sì valodas, kuros vārds "jā" attīstījies, respektīvi, no latīņu hoc ille, hoc un sic.[7] Rumāņu valodu Dante savā sarakstā nemin, bet rumāņu valoda veidotu vēl ceturto grupu — da valodas, vārdam, visticamāk, esot aizguvumam no slāvu valodām.[8]
- oïl: pikardu, valoņu, normandiešu, burgundiešu, franču valodas;
- òc: oksitāņu, katalāņu valodas;
- sì: itāļu, spāņu, portugāļu valodas.
Tradicionālais iedalījums
labot šo sadaļuRomāņu valodas bieži arī iedala pēc tradicionālajiem grupējumiem, sagrupējot tuvu radniecīgas valodas pēc to aptuvena hipotētiska attīstības ceļa un iespējamas vai apstiprinātas pēclatīņu pirmvalodas esamības, no kuras minētās valodas attīstījušās. Turpmākajā tabulā uzskaitītas visas romāņu valodas, tostarp valodas ar strīdīgu statusu. Mirušās valodas dotas slīprakstā.
| Rietumromāņu valodas | Dienvidromāņu valodas | Austrumromāņu valodas | Sardīniešu valoda |
|---|---|---|---|
|
|
|
|
Leksiskā līdzība starp romāņu valodām
labot šo sadaļuRomāņu valodas lielākoties saglabā vairāk vai mazāk laika gaitā pārveidojušos vārdu sakņu no latīņu valodas, taču Romas impērijas izplešanās laikā latīņu valodai nonākot kontaktā ar jauniekarotajā vietā runātajām valodām, daudzi vārdi no vietējās valodas ienāca konkrētajā vietā lietotajā latīņu valodā, laika gaitā veidojot jaunu valodu, kura arī pēc tam daudzos gadījumos nonāca kontaktā ar vēl citām valodām, piemēram, itāļu valodas gadījumā — ar ģermāņu valodām, barbaru iekarojumu laikā pēc Romas impērijas krišanas. Tā, piemēram, franču valoda veidojusies kā latīņu valodas forma ar galvenokārt ģermāņu un ķeltu[9] valodu substrātu, savukārt itāļu valoda — ar etrusku un grieķu valodu substrātu. Zemāk tabulas formā attēloti dati[10] procentos par dažu romāņu valodu leksisko līdzību.
| % | Katalāņu | Franču | Lombardiešu | Itāļu | Portugāļu | Romanšu | Rumāņu | Spāņu | Sardīniešu |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Katalāņu | 85 | 85 | 87 | 85 | 76 | 73 | 85 | 76 | |
| Franču | 85 | 89 | 89 | 75 | 78 | 75 | 75 | 80 | |
| Lombardiešu | 85 | 89 | 89 | 77 | 85 | 75 | 77 | 80 | |
| Itāļu | 87 | 89 | 89 | 80 | 78 | 77 | 82 | 85 | |
| Portugāļu | 85 | 75 | 77 | 80 | 74 | 72 | 89 | 76 | |
| Romanšu | 76 | 78 | 85 | 78 | 74 | 72 | 74 | 75 | |
| Rumāņu | 73 | 75 | 75 | 77 | 72 | 72 | 71 | 74 | |
| Spāņu | 85 | 75 | 77 | 82 | 89 | 74 | 71 | 76 | |
| Sardīniešu | 76 | 80 | 80 | 85 | 76 | 75 | 74 | 76 |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «CIA World Factbook». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 16. augustā. Skatīts: 2020. gada 16. augustā.
- ↑ Instituto Cervantes. «El español: una lengua viva – Informe 2019», 2019.
- ↑ Pei, Mario A. (1949-01). "A New Methodology for Romance Classification". WORD 5 (2): 135–146. doi:10.1080/00437956.1949.11659494. ISSN 0043-7956.
- ↑ Dalby, David. The linguasphere register of the world's languages and speech communities. Linguasphere Press, 2000. ISBN 0-9532919-0-1. OCLC 1015446474.
- ↑ Roegiest, Eugeen. Vers les sources des langues romanes : un itinéraire linguistique à travers la Romania. Acco, 2009. ISBN 978-90-334-7380-7. OCLC 781231542.
- ↑ RAE, RAE. «Latinoamérica | Diccionario panhispánico de dudas». «Diccionario panhispánico de dudas» (spāņu). Skatīts: 2020-09-25.
- ↑ Dante Alighieri, 1265-1321. De vulgari eloquentia. Mondadori, 2017. OCLC 987014604.
- ↑ «dexonline». dexonline.ro. Skatīts: 2020-09-26.
- ↑ Posner, Rebecca. Green, John N. Romance comparative and historical linguistics. Mouton Publishers, 1980. ISBN 978-3-11-081410-1. OCLC 811372550.
- ↑ Gordon, Raymond G. Grimes, Barbara F. Ethnologue : languages of the world. SIL International, 2005. ISBN 1-55671-159-X. OCLC 60338097.
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: romāņu valodas |