GNU Vispārējā publiskā licence
GNU Vispārējā publiskā licence (angļu: GNU General Public License, saīsinājumā GPL) ir plaši izmantota brīvās programmatūras licence. Vēl to sauc par GNU GPL vai vienkārši GPL, ja kontekstā ir saprotams, ka runa ir tieši par šo licenci. Programmatūra, kas licencēta ar GPL var tikt brīvi izplatīta un modificēta (ar nosacījumu, ka modificētais produkts arī tiek izplatīts ar tādiem pašiem noteikumiem). GPL licences autors ir Ričards Stalmans, tās sākotnējā versija tika uzrakstīta 1988, lai to izmantotu GNU projektam.[1] Šīs licences otrā versija tika izdota 1991. gadā, trešā versija, pēc ilggadēja darba un garām strīdīgām pārrunām 2007. gadā. GNU Lesser General Public License (LGPL) ir GPL vienkāršotākā versija, kas paredzēta dažām datorizētajām bibliotēkām. GNU Affero General Public License ir GPL pilnveidotākā versija, kas paredzēta programmām, uz kurām ir iespējama piekļuve caur tīklu[2]
Ir publicēti vairāki modificēti GPL varianti: GNU Lesser General Public License (lai licencētu programmatūras bibliotēkas), GNU Free Documentation License (lai licencētu dokumentāciju, arī Vikipēdija ir licencēta ar GFDL) un Affero General Public License, kas vairāk paredzēta datortīklu programmatūras licencēšanai.
Jaunākā GPL versija iznāca 2007. gada 29. jūnijā.[3]
Programmatūras brīvība
GPL licence nodrošina programmatūras lietotājam šādas tiesības:
- Brīvība izmantot programmu jebkādiem mērķiem;
- Brīvība izpētīt programmas darbības principu un brīvība to modificēt, uzlabot;
- Brīvība izplatīt programmas kopijas;
- Brīvība izmantot programmu citu programmu izveidei (ar noteikumu, ka tā jāizplata ar tādiem pašiem noteikumiem).
Šādus principus dēvē arī par copyleft. Visa programmatūra, kas licencēta ar GPL atbilst brīvās programmatūras definīcijai un principiem.
Versijas
1. versija
Pirms Stalmans bija izveidojis GPL licenci, viņam sanāca problēmas ar paša radīto programmu Emacs,[1] kad firma UniPress sāka izplatīt pārveidotu Emacs versiju par maksu (zem nosaukuma UniPress Emacs) un piespieda Stalmanu pārstāt izplatīt Emacs bezmaksas kopijas, tas bija viens no mērķiem GPL izveidē. GPL 1. versijā tika noteikts, ka visām modificētajām programmām arī jābūt licencētām zem GPL, lai nenotiktu līdzīgi gadījumi kā ar Emacs.
GPL licence noteica arī to, ka līdz ar kompilētu programmu jānodrošina publiska pieeja arī programmas pirmkodam.
2. versija
GPL 2. versijā (jeb GPLv2) tika ieviests papildu punkts, kas noteica, ja tiek ierobežota brīvība programmatūras izplatīšanā (piem. nav iespējas lietotājam nodrošināt pieeju pirmkodam utml), tad to nedrīkst izplatīt vispār. Šo punktu mēdz saukt par "brīvība vai nāve" (no angļu liberty or death). Šī versija tika publicēta 1991. gadā.
Līdz ar GPLv2 izdošanu, tika publicēta arī LGPL (Library General Public License), kura tika izveidota ar mazāk stingriem noteikumiem, lai licencētu sistēmas bibliotēkas.
3. versija
Darbs pie GPL 3. versijas tika uzsākts 2005. gadā. Viens no mērķiem bija novērst iespēju, ka ar GPL licencētas strādā uz tādas datortehnikas, kas atbalsta doto programmu, bet ne tās modifikācijas. Šo procesu sauc par tivotizāciju (tivotisation),[4] jo viens no zināmākajiem šāda rakstura incidentiem bija saistīts ar kompānijas TiVo DVD rakstītājiem.
GPL 3. versija tika publicēta 2007. gada 29. jūnijā un tās autori ir Ričards Stalmans un Ebens Moglens (Eben Moglen).
Atsauces
- ↑ 1,0 1,1 The History of the GNU General Public License
- ↑ «Free Software Foundation Releases GNU Affero General Public License Version 3» (angļu). Free Software Foundation. 2007-11-19. Skatīts: 2007-11-28.
- ↑ FSF releases the GNU General Public License, version 3 — Free Software Foundation
- ↑ GPLv3 - Transcript of Richard Stallman in Brussels, Belgium; 2007-04-01
Ārējās saites
- GPL 2. versijas oriģinālais teksts (angliski)
- GPL 2. versijas teksts latviešu valodā Arhivēts 2011. gada 14. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- GNU Vispārējās publiskās licences 3.0 versijas īss kopsavilkums