(Translated by https://www.hiragana.jp/)
Lībieši — Vikipēdija Pāriet uz saturu

Lībieši

Vikipēdijas lapa
The printable version is no longer supported and may have rendering errors. Please update your browser bookmarks and please use the default browser print function instead.
«Līvi» pāradresējas uz šejieni. Citas nozīmes skatīt lapā Līvi (nozīmju atdalīšana).
Šis raksts ir par somugru tautu. Par citām jēdziena Lībietis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Lībieši

Lībiešu karogs
Visi iedzīvotāji
Karogs: Latvija Latvija (163)[1]
Karogs: Igaunija Igaunija (22)
Karogs: Krievija Krievija (7)
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Latvija (Lībiešu krasts)
Valodas
latviešu, lībiešu
Reliģijas
luterticība
Radnieciskas etniskas grupas
citi Baltijas somi

Lībieši jeb līvi[2][3] (lībiešu: līvlizt, latīņu: livones, vācu: Liven, senkrievu: либь) ir Baltijas somu tauta Latvijas teritorijā, kas runā somugru grupas lībiešu valodā.

Dažādu vēsturiski politisku un ekonomisku apstākļu dēļ iekšzemē dzīvojošie latgaļi un kurši pamazām jau no 13. gadsimta asimilēja gar jūras malu un Daugavas un Gaujas lejtecē mītošos līvus, kas pakāpeniski konsolidējās par vienu no latviešu tautas sastāvdaļām. Līvu valoda stipri ietekmējusi modernās latviešu valodas izveidi, tās ietekmē radies latviešu valodai raksturīgais uzsvars uz vārda pirmo zilbi.

Mūsdienās Latvijā dzīvo 163 līvi,[4] bet to lībiešu, kas savā valodā runā kopš bērnības, nav vairāk par desmit.[5]

Vēsture

Pamatraksts: Līvu zemes
Līvu zemes (1185—1230). 1. Metsepole, 2. Gaujas Līvzeme, 3. Daugavas Līvzeme, 4. Kursas līvu zemes (Vanema un Ventava)
Kurzemes un Vidzemes līvu apdzīvotās zemes 15.—17. gadsimtā (pelēkā krāsā) un 20. gadsimta sākumā (melnā krāsā)
Līvu īpatsvars Kurzemē 14. un 16. gadsimtā (pēc Arbuzova un Bauera datiem)

Spriežot pēc lingvistiskā mantojuma līvu valodā, līviem bija cieši kultūras sakari ar tām Baltijas somu ciltīm, kas dzīvoja Sāmsalā, Rietumigaunijā (Ridala) un Somijas dienvidrietumu daļā. Kurzemes lībiešu teikas apgalvo, ka viņu priekšteči nākuši no Igaunijas salām.[6]

11. gadsimtā līvi pēc neveiksmīgiem kariem ar kuršiem pārcēlās no Vanemas (līvu: vecā zeme) pāri Rīgas līcim uz Vidzemes rietumu krastu, apmezdamies arī tālāk uz austrumiem zemes iekšienē, Gaujas un Daugavas baseina rietumu daļās. Šī pārcelšanās izraisīja ilgstošus konfliktus ar zemgaļiem, kas pirms tam bija dzīvojuši šajā teritorijā.

Rakstītajos vēstures avotos pirmo reizi pieminēti jau no 11. gadsimta vikingu sāgās un krievu hronikās. Senākais zināmais Līvzemes nosaukums Iflanti atrasts uz Trosas rūnu akmens. Arheoloģiskie izrakumi Daugmales pilskalnā un citur liecina, ka Daugavas un Gaujas lejteces līvu etnoģenēzē piedalījušies zemgaļi un skandināvi. Nepieciešamība pēc sabiedrotajiem līvu konfliktos ar kuršiem un zemgaļiem bija par iemeslu tam, ka viņu sabiedrotie sākotnēji bija skandināvi un vēlāk arī vācieši jau pašā Livonijas krusta karu sākumā.

Pirmais zināmais katoļu sludinātājs Līvzemē bija Gotlandes tirgotāju priesteris Meinards, kas ar Daugavas līvu meslu kunga Polockas kņaza Valdemāra atļauju uzsāka kristietības sludināšanu Lejasdaugavas līvu vidū.[7] Gotlandieši uzcēla pirmās līvu mūra pilis Ikšķilē un Mārtiņsalā.

1188. gada 1. oktobrī Brēmenes arhibīskaps Ikšķiles līvu pilsnovadā izveidoja Livonijas bīskapiju. 1199. gada 29. martā pāvests Inocents III par trešo Līvzemes (Ikšķiles) bīskapu iecēla agrāko Brēmenes domkungu Albertu no Bukshēvdenas. 1201. gadā, pēc pret līviem zaudētās kaujas pie Rumbulas, Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgas līvu pilsnovadu. 1202. gadā tika izveidots Zobenbrāļu ordenis, kura karagājienos vēlāk piedalījās arī kristītie līvu karavīri.

Livonijas krusta karu pirmajā periodā (1193—1206) vācu krustneši bīskapa Alberta vadībā un Zobenbrāļu ordenis pakāpeniski pakļāva un sadalīja Gaujas līvu un Metsepoles zemes, vēlāk arī Daugavas līvu zemes.

Zobenbrāļu ordenis pēc 1206. gada uzvarām pār līviem kaujā pie Salaspils, kaujā pie Turaidas un Salaspils aplenkuma neatlaidīgi pieprasīja no bīskapa Alberta trešo daļu no visas Līvzemes, kā arī no citām zemēm un vēl katoļu ticībai nepievērstajām apkārtējām tautām. Tomēr bīskaps Alberts no Romas ķeizara Frīdriha I dēla Švābijas Filipa 1207. gadā saņēma Svētās Romas impērijas firsta (vācu: Reichsfürst) tiesības Līvzemē.[8]

Pēc bīskapa Alberta pieprasījuma ordeņa brāļi 1207. gadā sadalīja Gaujas līvu zemes trijās daļās un bīskapam piešķīra izvēles pirmtiesības. Bīskaps pirmām kārtām paņēma Turaidu, proti, Līvzemes Kaupo daļu (pars Cauponis), ordenis izvēlējās Līvzemes Sateseles pilsnovadu (Dabreļa daļu) Gaujas pretējā krastā (altera pars Coiwe), tādēļ bīskapam palika trešā daļa Metsepole (Methsepole).[9]

Līdzīgi 1211. gada vasarā pēc bīskapa Alberta un krustnešu vienošanās Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils (Holme) un Doles salas (insula regina) pilsnovadiem pārņēma Zobenbrāļu ordenis, bet Ikšķiles un Lielvārdes pilsnovadi bija izlēņoti bīskapa vasaļiem.

Saskaņā ar 1212. gada vasarā noslēgto Jersikas miera līgumu Polockas kņazs Valdemārs atteicās no savām meslu kunga tiesībām uz Daugavas līvu zemi. Autines sacelšanās laikā 1212. gada rudenī līvu kungi mēģināja atgūt zaudēto patstāvību, bet cieta sakāvi. Lielākā daļa no Vidzemes līvu zemēm integrējās Rīgas arhibīskapijas Līvu gala teritorijā, bet Daugavas līvu novadi palika Letu gala teritorijā un ātri pārlatviskojās.

Turpretī Kursas pārsvarā līvu apdzīvotās zemes (Vanema un Ventava) noslēdza miera līgumus ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas domkapitulu (t. s. Miera Kursa 1230. gadā) un Romas pāvesta vietvaldi Alnas Balduīnu 1231. gadā.

Igauņu Jurģa nakts sacelšanās iespaidā arī līvi 1345. gadā ievēlēja savu ķēniņu un vēlējās atbrīvoties no Livonijas ordeņa mestra virsvaras. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika aprakstā par Lietuvas dižkunigaiša Aļģirda iebrukumu Līvzemē pieminēts, ka kāds vārdā nenosaukts līvu vecākais (latīņu: quidam Livo de senioribus dicens), kuru iedzīvotāji bija izvēlējuši par savu ķēniņu (regem constitutum), Siguldā ticies ar dižkunigaiti un piedāvājis kopā ar viņu iekarot visu zemi un padzīt Livonijas mestru Burhardu. Leišu lielkungs atbildējis: "Zemniek, tu nebūsi te karalis" un pavēlējis viņam nocirst galvu.[10]

20. gadsimtā līvu apdzīvotā teritorija saruka līdz dažus kilometrus platai un 60 kilometrus garai zemes strēlei Ziemeļkurzemes piekrastē. Ziemeļkurzemes lībieši sevi sauc par jūrmalniekiem (rāndalist) un savu valodu par jūrmalas valodu (rāndakēļ).

2018. gadā Latvijas Universitātē tika izveidots Lībiešu institūts (lībiešu: Lețmō Iļīzskūol Līvõd institūt). Tā direktors ir valodnieks un rakstnieks Valts Ernštreits.[11] Lai rosinātu lībiešu savulaik apdzīvotos Latvijas novadus apzināt un izcelt savas lībiskās saknes, meklēt un rādīt lībisko sava novada ainavā, pasākumos un ikdienā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru pasludināja 2023. gadu par Lībiešu mantojuma gadu (lībiešu: Līvõd pierāndõks āigast), organizējot dažādus institūciju un aktīvistu rīkotus pasākumus.[12] Par centrālo notikumu akcijā tika noteikta Lībiešu mantojuma diena — pirmā svētdiena pēc pavasara Saulgriežiem, kas atbilda 26. martam.[13]

Līvu personvārdi no Livonijas Indriķa hronikas

"Jauns līvu kareivis" (Artūra Baumaņa glezna)
  • Ilo (Ylo) — priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. Personvārds etimoloģiski saistāms ar somu ilo “prieks”, igauņu ilu — 'prieks', 'skaistums' (Kiparsky 1939; Alvre 1984). Iespējams arī, ka vārda Ilo sakne aizgūta no vikingiem, sal. senvācu Ilo, Illo (Stoebke 1964).
  • Kulevenes tēvs (Kulewene) — priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. To iespējams skaidrot kā salikteni: vārda pirmais komponents kule- varētu būt no somu kylä, igauņu küla un līvu kila “ciems”. Otrais komponents varētu būt no igauņu väin, lībiešu vēna — 'jūras šaurums'; 'osta', “upes ieteka jūrā” (Stoebke 1964), vai arī līvu vanà, igauņu vana — 'vecs'. Personvārds Kulewene varētu būt darināts arī no darbības vārda saknes kuule-, sal. igauņu kuulma, somu kuulla — 'dzirdēt' (Alvre 1984).
  • Vieco (Viezo, Vietzo) — priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. Personvārds, kas acīmredzot atvasināts ar piedēkli -ts- no igauņu vārda viha — 'dusmas', 'niknums' (Stoebke 1964; Alvre 1984).
  • Alo tēvs — priestera Meinharda 1184. gadā kristītais Ikšķiles līvs. Personvārds varētu būt darināts no vārda saknes ala- (Alvre 1984). Darinājumi no šīs saknes parasti apzīmē zemāku atrašanās vietu. Iespējama arī vārda Alo vikingu izcelsme — senvācu Alo, sendāņu Alli, Allo (Stoebke 1964).
  • Viliendi — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārds minēts arī 14. un 16. gadsimta dokumentos Kurzemē. Vārds ir darināts ar piedēkli -ndi no lībiešu vīļa — 'augļi', 'labība', 'īpašums' (Kiparsky 1939; Alvre 1984).
  • Uldenago — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārds ir saliktenis, kura pirmā komponenta Ulden- cilme nav skaidra, savukārt -ago varētu būt saistāms ar igauņu agu — 'agra rītausma' (Alvre 1984).
  • Vade — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārda cilme nav skaidra (Alvre 1984), taču iespējams, ka tas nācis no vikingu personvārda Vadi, Wado (Stoebke 1964).
  • Valdeko — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Personvārds acīmredzot darināts no vikingu *valta aizguvuma Baltijas somu valodās — igauņu vald, somu valta, līvu vālda — 'pārvalde', 'vara' (Alvre 1984). Vārds Valdeko varētu būt aizgūts arī no senvācu Waldiko (Stoebke 1964).
  • Gerveders — priestera Meinharda 1185. gadā kristītais Salaspils līvs. Pēc viena uzskata šis personvārds esot latviešu cilmes un lasāms Garvēderis (Blese 1929, Švābe 1940); citi to uzlūko par aizguvumu no vikingiem (Johansen 1939).
  • Kaupo — kristīto līvu valdnieks Turaidas novadā, kuram bija karadraudze un pilis Turaidā un Krimuldā. Uzskata, ka Kaupo kristījies jau 1191. gadā kā viens no pirmajiem Turaidā un ieguvis kristīgo vārdu Jēkabs (Kaupo) (Švābe 1940).
  • Anno — viens no kristīto līvu Turaidas novada vecākajiem, kurš 1195. gadā sadarbojās ar priesteri Meinhardu un bija vismaz viena ciema pārvaldnieks. Anno bija starp pirmajiem Turaidā kristītajiem līviem, kas pēc kristīšanās ieguvis Jāņa jeb Johannesa (Anno) vārdu. Ir arī minēts, ka Anno ir sensakšu personvārds (Alvre 1984; Stoebke 1964). Personvārds "Annus" vēlāk sastopams arī latviešiem (Blese 1929).
  • Imauts jeb Imants — Salaspils vai Ikšķiles līvs, kas 1198. gada 24. jūlija kaujā pie Rīgas kalna nogalināja Livonijas bīskapu Bertoldu. Personvārds saistāms ar igauņu personvārdu Himot(u), kura nozīme varētu būt “kārotais” (Alvre 1984), no igauņu himustama — 'tīkot', 'vēlēties', 'kārot'. Personvārds Ymmotu atrodamas arī 14.-16. gadsimta Livonijas rakstītajos avotos (Kiparsky 1939).
  • Kirjāns un Lajāns — Ikšķiles kristītie līvi, ko viņa tautieši 1206. gada sacelšanās laikā sodīja ar nāvi par to, ka viņi sadarbojās ar krustnešiem.
  • Aso — Rīgas lībiešu vecākais, kristīts 1200. gadā. Personvārdu Aso un tā variantus lībieši un igauņi, iespējams, aizguvuši no ģermāņiem, sal. senvācu Asi, Aso u.c., sendāņu Assi, Asi, Asso (Stoebke 1964). Vārdu Aso iespējams skaidrot arī no Baltijas somu valodu viedokļa — tas varētu būt darināts no saknes ase-. Darinājumi no šīs vārda saknes Baltijas somu valodās parasti nozīmē “lieta”. Personvārda Aso varianti atrodami arī 14.-16. gadsimta rakstītajos avotos, kas saistīti ar Kurzemi (Kiparsky 1939).
  • Ako — Salaspils līvu valdnieks un vecākais. Personvārds Ako aizgūts no vikingiem — senvācu Ago, zviedru Ake, dāņu Aage (Stoebke 1964). Personvārds Aki sastopams Egila sāgā, minēts arī Dānijas vēstures notikumos 12. gadsimtā (Saksis Gramatiķis, "Gesta Danorum"). Vārda etimoloģija neskaidra; Vācijā vīrieša vārdu Acco sastop uzrakstos uz māla traukiem kā to darinātāja (meistara) apzīmējumu (Reichert 1987).
  • Dabrelis — Turaidas līvu valdnieks, kura zemes atradās Gaujas kreisajā krastā. Baltu izcelsmes personvārds no “dabrs”, ar nozīmi “labs”, “drosmīgs” (Mīlenbahs, Endzelīns; Blese 1929).
  • Bertolds — Kaupo dēls, kas krita 1210. gada kaujā pie Imeras. Kristīto vārdu pēc kristīšanas ieguvis par godu savam krusttēvam Cēsu Bertoldam (Švābe 1940).
  • Vane — Kaupo svainis, kas krita 1210. gada kaujā pie Imeras. Personvārds etimoloģiski varētu būt saistāms ar somu vanea — 'drošs', 'stiprs'; sal. arī 16. gadsimta igauņu personvārdu Wani (Stoebke 1964; Alvre 1984).
  • Vesiķis — viens no Gaujas labā krasta līvu vecākajiem un Sateseles pils aizstāvjiem 1212. gadā, to vadonis pēc Kaupo pāriešanas krustnešu pusē. Personvārda cilmi saista gan ar ar līvu veiž, vež, somu un igauņu vesi — 'ūdens' (Kiparsky 1939), gan ar indoeiropiešu *uesu- — 'labs' (Blese 1929). Vēl pastāv viedoklis (Kiparsky 1939; Alvre 1984), ka Vesiķis varētu nozīmēt “gaigala” (Clangula glaucion).
  • Ase — līvu vecākais, Satezeles pils aizstāvis 1212. gadā, kas kā galvenais vaininieks tika piesiets pie moku rīkiem. Personvārds vēl 16. gadsimta vidū sastopams Kuldīgas pilsnovadā (Kiparsky 1939); 17. gadsimta arklu revīzijā konstatēts arī Krimuldas apkārtnē ar piezīmi, ka zemnieks Ase ir ieceļotājs no Kurzemes (LVA IV, 1938).

Lībiešu asimilācija

Ar zilu krāsu iezīmēta latviešu valodas lībiskā dialekta izplatība bijušajās Metsepoles, Vanemas un Ventavas līvu zemēs. Daugavas un Gaujas līvu asimilācija ir ietekmējusi Vidus dialekta Vidzemes izloksnes veidošanos

Bijušajā Rīgas arhibīskapijas "Līvu galā" Ziemeļrietumu Vidzemē lībiešu valoda panīka pēc Lielā Ziemeļu kara izraisītās mēra epidēmijas un beidza skanēt 19. gadsimta otrajā pusē. Lībieši kā viendabīga etniska grupa visilgāk saglabājās Ziemeļkurzemē, Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2—5 km platā joslā starp Ventspili un Kolkasragu, kur viņi dzīvoja 12 lībiešu ciemos — Lūžņās (Lūž), Miķeltornī (Pizā), Lielirbē (Īra), Jaunciemā (Ūžkilā), Sīkragā (Sīkrõg), Mazirbē (Irē), Košragā (Koštrõg), Pitragā (Pitrõg), Saunagā (Sänag), Vaidē (Vaid), Kolkā (Kūolka), Melnsilā (Mustānum).[14]

Visilgāk lībiešu kopiena ar savu valodu, dzīvesveidu un tradīcijām saglabājās Ziemeļkurzemes zvejniekciemos. 1852. gadā ciemos no Lūžņas līdz Melnsilam dzīvoja 2324 lībieši, 1935. gadā ciemos bija 2746 iedzīvotāji, no viņiem 32% lībiešu. Lībiešu valodu prata 790 iedzīvotāji.

Līvu skaita izmaiņas Latvijā

Lībiešu skaita izmaiņas Latvijā
Līvu skaita samazināšanās Kurzemē[15]
1100 1300 1600 1835 1852 1897 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1994 1997 2000
20 000 15 000 15 000 2074 2400 1312 831 1238 962 944 185 48 204 187 177
Līvu skaita samazināšanās Vidzemē[15]
1100 1500 1600 1846 1852 1858
30 000-50 000 13 000 13 000 22 22 8
Deklarētā tautība 1834 1867 1881 1920 1925 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011
līvi 2074 2541 2374 831 1238 962 944 185 48 107 135 177 250

Atsauces

  1. [1]
  2. Saulvedis Cimermanis. «Lībietis vai līvs». Livones.net, 2005. gada 5. maijs. Skatīts: 2016. gada 4. decembris.
  3. Līksma Bebre. «Līvs vai lībietis?». Latvijas Avīze, 2012. gada 15. marts. Skatīts: 2016. gada 4. decembris.
  4. Latvijas iedzīvotāji pēc tautības un pilsonības. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde Arhivēts 2020. gada 24. septembrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
  5. Lībieši — Virtuālais muzejs[novecojusi saite] (latviski)
  6. Slīteres nacionālais parks”, Lauku ceļotājs. 12. lpp. ISBN 9984-9288-7-x.
  7. Indriķa hronika, I: 3
  8. No Indriķa hronikas [2][novecojusi saite]: Episcopus autem Albertus circuivit in Theuthonia per vicos et plateas et ecclesias, querendo peregrinos. Et perlustrata Saxonia et Westfalia tandem ad curiam regis Philippi pervenit, et cum ad nullum regem auxilii haberet respectum, ad Imperium se convertit et Lyvoniam ab imperio recepit. Unde rex pie memorie Philippus quolibet anno sibi in auxilium dari centum marcas promisit. Si promissis quispiam dives esse poterit. (latīniski) "Bet bīskaps Alberts Vācijā apstaigāja ciematus; ielas un baznīcas, meklēdams krustnešus. Apceļojis Saksiju un Vestfāleni, viņš beidzot nokļuva karaļa Filipa galmā un, tā kā viņam ne no viena karaļa nebija izredzes saņemt palīdzību, vērsās pie Impērijas un saņēma Līvzemi no tās. Tāpēc karalis Filips, kura piemiņa svēta, apsolīja viņam katru gadu palīdzībai dot simt marku. Ja tikai kāds ar solījumiem varētu kļūt bagāts!"
  9. Indriķa hronika par 1207. gada notikumiem[novecojusi saite] (latīniski)
  10. Indriķis Šturms. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, Daugava, 1997. 400 lpp.
  11. «Sākums - LU LĪBIEŠU INSTITŪTS» (latviešu). 2022-11-20. Skatīts: 2023-07-20.
  12. «Lībiešu mantojuma gads – kā brīdinājums latviešiem, cik ātri var izzust tauta un valoda». Lsm.lv (latviešu). 2023-04-15. Skatīts: 2023-07-20.
  13. «Lībiešu gads». libiesugads.lv. Skatīts: 2023-07-20.
  14. «V. M.Šuvcāne "Lībieši"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 14. decembrī. Skatīts: 2007. gada 14. decembrī.
  15. 15,0 15,1 Edgars Vālgamā, Valda Šuvcāne. Valkoisen hiekan kansa: liiviläisten historiaa ja kulttuuria. Atena, 2001. ISBN 978-951-796-235-3.

Skatīt arī

Ārējās saites

Skatīt arī