Koscjuško sacelšanās
Tadeuša Koscjuško sacelšanās (poļu: Powstanie kościuszkowskie, insurekcja kościuszkowska) jeb Otrais Polijas karš, bija sacelšanās Polijas—Lietuvas kopvalstī 1794. gadā.
Daļa Polijas un Lietuvas muižniecības slepeni gatavoja sacelšanos, cerot uz palīdzību no Francijas. Par sacelšanās vadītāju ievēlēja ASV Neatkarības kara varoni Tadeušu Koscjuško.
Norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1794. gada 24. martā Koscjuško Krakovas tirgus laukumā paziņoja par sacelšanās sākumu un sevi pasludināja par diktatoru, kurš vēlāk nodos varu brīvi ievēlētam Sejmam. Steigšus apbruņotajiem Koscjuško spēkiem izdevās uzvarēt 4. aprīļa kaujā pie Raclavices, 17.-18. aprīlī notika Varšavas sacelšanās un 23. aprīlī sekoja Viļņas sacelšanās. 7. maijā Koscjuško parakstīja dzimtbūšanas ierobežošanas aktu ("Polaņecas proklamāciju").
Tomēr 6. jūnijā poļu patrioti zaudēja kaujā pie Ščekociniem, 15. jūnijā Prūsijas armija okupēja Krakovu. Koscjuško spēki atkāpās uz Varšavu, kuru 13. jūlijā aplenca Krievijas un Prūsijas armijas. 12. augustā Krievijas armija ieņēma Viļņu. Pēc 20. augustā sākušās Lielpolijas sacelšanās 6. septembrī iebrucēji bija spiesti pārtraukt Varšavas aplenkumu.
Tomēr Krievija mobilizēja jaunu armiju ģenerāļa Suvorova vadībā, 10. oktobra Maciejovices kaujas laikā Koscjuško ievainoja un sagūstīja. 1794. gada 4. novembrī Suvorovs ieņēma Varšavas labā krasta priekšpilsētu Pragu un sarīkoja slaktiņu, nogalinot apmēram 20 000 civiliedzīvotāju. Pēc šī slaktiņa poļu spēki bija demoralizēti un Varšava padevās. 16. novembrī padevās pēdējie sacelšanās dalībnieki.
Notikumi Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kurzemes sacelšanās aptvēra Kurzemes un Zemgales hercogistes un Piltenes apgabala rietumu daļu, tās dalībnieki ieņēma Liepāju, Kuldīgu un Aizputi. Tadeušs Koscjuško nosūtīja arī karaspēka vienību Mihala Kleofasa Oginska vadībā uz Sēliju uzbrukumam Daugavpils cietoksnim.[1]
25. jūnijā sacelšanās dalībnieki Telšu apriņķa ģenerālmajora Antona Voitkeviča (Antoni Wojtkiewicz, Antanas Vaitkevičius) vadībā ieņēma Liepāju. 28. jūnijā Liepājas tirgus laukumā nolasīja "Sacelšanās aktu", un "Kurzemes hercogistes sacelšanās aktu", kurā hercogistes pilsoņi apliecināja gatavību kopīgi cīnīties par Polijas un Lietuvas kopvalsts brīvību, integritāti un neatkarību. Muižniecībai uzlika pienākumu apsolīt zemniekiem brīvību.[2]
“Mēs, Kurzemes hercogistes muižniecība, pilsoņi un iedzīvotāji. – Bažās par mūsu veselumu, brīvību un neatkarību laikā, kad poļu un lietuviešu tauta, nometusi vardarbības jūgu, aicina mūs uz kopīgu sacelšanos, kā šajā tautā jau sen iekļautus pilsoņus un vienas dzimtenes dēlus, mēs nevilcināmies censties kopā ar saviem brāļiem pēc kopīgas laimes; vēl jo vairāk, kad Žemaitijas kunigaitijas apgabala ģenerālmajora, pilsoņa Antona Voitkeviča universāls, kas parakstīts 20. presencijā (jūnijā) pēc tautas pavēles un šīs tautas vārdā, mums apsola ne tikai visu īpašumu, reliģiju, drošību, pienācīgu brīvību un taisnīgumu, bet arī mūsu tiesības un privilēģijas. Tāpēc saskaņā ar Krakovas vojevodistes aktu, kā arī visas poļu un lietuviešu tautas sacelšanos, veidojot savienību, mēs atzīstam Tadeušu Kosciuško par visas tautas un visu blakus esošo valstu bruņoto spēku augstāko komandieri [..].[3]
Sapulcējušies parakstīja šo zvērestu un par Liepājas ģenerālmajoru ievēlēja pilsoni Heinrihu fon Mirbahu.
-
Kurzemes hercogistes ģenerālmajora Heinriha Mirbaha uzsaukums Liepājā 1794. gada 5. jūlijā -
Uzsaukuma 2. lpp. -
Ģenerālleitnanta Mirbaha uzsaukums Liepājā 1794. gada 1. augustā
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Koscjuško sacelšanās sakāve iezīmēja nozīmīgu pagrieziena punktu Polijas un Lietuvas vēsturē, jo tā noveda pie Polijas—Lietuvas kopvalsts trešās sadalīšanas 1795. gadā. Ne tikai Polija un Lietuva, bet arī Kurzemes un Zemgales hercogiste pārstāja pastāvēt kā suverēnas valstis.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Arkadiusz Janicki. Wyprawa Michała Kleofasa Ogińskiego do wschodniej Kurlandii i na Dyneburg w 1794 roku (Mihala Kleofasa Oginska ekspedīcija uz Austrumkurzemi un Daugavpili 1794. gadā). Wydawnictwo Uniwersytetu Gdańskiego, 2024
- ↑ Tomašs Otockis: Gadadiena, ko neviens nesvin – Kurzemes sacelšanās pirms 230. gadiem lsm.lv 2024. gada 28. jūlijā
- ↑ Teksts poliskiː „My szlachta, obywatele i mieszkańcy Księstwa Kurlandzkiego. – Troskliwi o całość, wolność i niepodległość naszą, w czasie, kiedy Naród Polski i Litewski, zrzuciwszy z siebie jarzmo przemocy, wzywa nas do wspólnego powstania, jako obywatele zdawna do tegoż narodu inkorporowani i jednej Ojczyzny synowie, bynajmniej nie wahamy się dążyć z współbracią naszą, do wspólnego uszczęśliwienia; bardziej, kiedy uniwersał obywatela Antoniego Wojtkiewicza, generał-majora powiatu Księstwa Żmudzkiego, pod dniem 20. praesentium pisany, z rozkazu Narodu, oraz imieniem tegoż Narodu, zaręczył nam, nie tylko wszelką każdego własność, religię, bezpieczeństwo, wolność przyzwoitą i sprawiedliwość, ale też praw ai przyw ileje nasze. Stosowny więc do Aktu Krakowskiego Województwa, jako też Pow stania całego Narodu polskiego i litewskiego czyniąc związek, za Najwyższego Naczelnika Siły Zbrojnej całego Narodu ze wszystkimi przyległościami, Państwami, Księstwami i Województwami, Tadeusza Kościuszkę uznajemy”. no Rozdział dwudziestypiąty
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Koscjuško sacelšanās.
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
|