Aristotelis

Aristotelis; Ἀριστοτέλης
Personīgā informācija
Dzimis	384. gads p.m.ē.; Stageira, Senā Grieķija; (Centrālā Maķedonija, Grieķija)
Miris	322. gads p.m.ē. (62 g.v.); Eiboja, Senā Grieķija; (Centrālā Grieķija, Grieķija)
Vispārīgā informācija
Skola, tradīcija	Sengrieķu filozofija
Galvenās intereses	Fizika, metafizika, dzeja, teātris, mūzika, retorika, politika, ētika, bioloģija, zooloģija
Skolotājs	Platons
Ietekmējis	visa Rietumu filozofija
Valoda	sengrieķu valoda

Aristotelis (grieķu: Ἀριστοτέλης, Aristotelēs; dzimis 384. gadā p.m.ē., miris 322. gadā p.m.ē.) bija sengrieķu zinātnieks un filozofs.^[1] Kopā ar Platonu un Sokratu viņu uzskata par vienu no trim visietekmīgākajiem filozofiem rietumu domāšanas veidā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aristotelis piedzima 384. gadā p.m.ē. Stageiras (Stagīras) pilsētā Halkidiki pussalā, Egejas jūras krastā. Viņa tēvs Nīkomahs bija Maķedonijas valdnieka Aminta III galma ārsts. 367. gadā p.m.ē. Aristotelis ieradās Atēnās un kļuva par Platona akadēmijas klausītāju. Šeit viņš apguva filozofijas zinības un guva ievērojamus panākumus.

Pēc Platona nāves 355. gadā p.m.ē. filozofs pameta Atēnas. Viņš devās uz Mazāziju pie sava studiju biedra un drauga Hermisa, kurš tur bija kļuvis par vairāku zemju valdnieku. Vairākus gadus Aristotelis dzīvoja dažādās pilsētās Asā, Mitilēnē. Asā Aristotelis apprecējās ar Hermisa meitu Pitiādu un nodibināja ģimeni. Hermisu drīz nogalināja persieši un Aristotelis ar savu jauno sievu pārcēlās uz Lesbosu. Šeit viņa Aristotelim dāvāja meitu, taču pati nomira.

343. gadā p.m.ē. Maķedonijas valdnieks Filips II uzaicināja Aristoteli audzināt un skolot savu tobrīd 13 gadus veco dēlu Aleksandru, kurš vēlāk kļuva par vienu no ievērojamākajiem valdniekiem cilvēces vēsturē.

Kad Aleksandrs paaugās un jau bija kļuvis par valdnieku, Aristotelis apmetās uz dzīvi dzimtajā Stageirā, bet ap 334. gadu p.m.ē. ieradās Atēnās, kur laukumā pie Apolona Likeja ("Vilkplēša Apolona")^[2] tempļa nodibināja savu filozofisko skolu - likeju. Šeit filozofiju apguva vairāki simti skolnieku. Situāciju Atēnās krasi mainīja Aleksandra nāve 323. gadā un sacelšanās pret maķedoniešu kundzību. Sakarā ar to, ka Aristotelis bija cieši saistīts ar Maķedonijas Aleksandru, viņam nācās atstāt skolas vadību filozofam Teofrastam un bēgt uz mātes mājām Eibojas salā. Viņš nomira 322. gadā pirms mūsu ēras.

Zinātniskā un pedagoģiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aristoteli pamatoti dēvē par Eiropas zinātņu tēvu, jo ļoti daudzi jēdzieni, kurus plaši lieto sabiedrībā ir viņa radīti un skaidroti. Aristoteli interesēja pasaules izziņas procesi un jautājums, kā viss ir radies. Viņš definēja mūsdienu izpratni par dabiskajām tiesībām: dabiskās tiesības kā nerakstītas vienmēr un visur spēkā esošas tiesības (vienlīdzība, brīvība, tiesiskums), kam rakstītās tiesības ir jāpieskaņo. Aristoteļa uzskati iedvesmoja Akvīnas Tomu, kurš sengrieķu filozofa uzskatus pārveidoja atbilstoši katolicisma dogmām.

Mīļākā Aristoteļa mācīšanas metode bija diskusijas ar skolniekiem pastaigas („peripator”) laikā. No tā arī viņa sekotāju apzīmējums — peripatētiķu (περιπατητικός) skola. Viņš skubināja savus skolniekus uzkrāt zināšanas gandrīz par katru sabiedrības dzīves jomu: citu tautu paražām, Grieķijas polisu likumdošanu, dzīvnieku un augu uzbūvi, to īpatnībām un izplatību, zinātnes un filozofijas vēsturi.

Tomēr vislielāko ieguldījumu pasaules kultūrā Aristotelis devis ar pētījumu par savām metodēm. Attiecībā uz jebkuru izpētes jomu viņš prasīja lai būtu veikti korekti novērojumi un eksperimenti, bet to rezultāti pakļauti nopietnai analīzei. Aristoteļa „Dzīvnieku vēsture” jau bija vairs tikai vienu soli no evolūcijas teorijas. Viņš, iespējams, bija pirmais vēsturē, kurš katrā konkrētā jautājumā organizēja zinātniskās izpētes grupas.

Uzskatu raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aristoteļa darbu kopums var kalpot kā senās Grieķijas zinātnisko uzskatu enciklopēdija. Par visa esošā pamatu filozofs nosauca pirmmatēriju, kas ir nenoteikta, bezformīga. Kā starpposms starp pirmmatēriju un reāli eksistējošo pasauli ir vairāki elementi — uguns, gaiss, ūdens, zeme. Izmantojot potenciālo matēriju, forma veido dažādus priekšmetus. Formas un matērijas vienotība nodrošina esamības pastāvēšanu. Lai izskaidrotu esamības pirmsākumus, Aristotelis radīja mācību, ko nosauca par metafiziku. Viņš pamatoja materiālās pasaules pastāvēšanu ar šādiem apsvērumiem: katru lietu kaut kas veido. Matērija ir kaut kādā veidā organizēta. Formas un matērijas mijiedarbībā forma vienmēr ir aktīva, matērija pasīva. Katras lietas kustības avots atrodas ārpus šīs lietas. Par mijiedarbības un kustības pirmcēloni Aristotelis izvirzīja Dievu. Dievs ir visu lietu kustinātājs un mūžīgais dzinējs. Tas kustina arī laiku, kas nepārtraukti plūst. Formas cenšas pilnveidoties un pati pilnība var būt tikai Dievs. Virzība ir cēloņsakarīga.

Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta. Pasaules centrā ir Zeme, jo tā ir vissmagākā. Ap Zemi kustas vairākas sfēras, kas kustas ar dažādiem ātrumiem un tās visas kustina Dievs.

Viņš ir pirmais politiskais teorētiķis, kas klasificējis konstitūcijas un aplūkojis likumu nozīmi valstī. Bioloģijā pirmais klasificējis organismus ģintīs, valstīs, pirmais pamanīja, ka vaļiem un delfīniem piemīt zīdītāju pazīmes. Ētikā viņš uzskatīja, ka labi nodoties ētiskas dabas apcerēm. godprātīgs cilvēks izvairās no izdabāšanas iegribām, gan arī no pārliekas iegrožošanas - viņš bija vidusceļa piekritējs. Viņš domāja, ka tikumiskais ar fizisko cilvēkā ir vienoti. Izteicies, ka "cilvēks pēc dabas ir politisks dzīvnieks". Neoplatoniķi un filozofs Boēcijs viņa idejas nodeva nākamajām paaudzēm. Viduslaikos viņa filozofija kļuva par islāmiskās filozofijas pamatu un vēlāk, īpaši ar jau pieminētā Akvīnas Toma pūlēm tika ietverta kristīgajā teoloģijā. Viņa koncepcija par to, ko nozīmē pareizi dzīvot, iespaidojusi renesanses domāšanu, 16. un 17. gadu simtenī gan viņa reputācija samazinājās. Aristotelis ietekmējis arī 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta filozofiju Lielbritānijā, ASV, Vācijā.

Aristotelis bija kritiski noskaņots pret Platona teoriju par valsti. Viņš skaidro valsts rašanos šādi: tā radās situācijā, kad cilvēki saprata, ka citādi dzīvot vairs nevar, jo ir sabiedriskas būtnes. Cilvēks, pēc filozofa domām, ir “politisks dzīvnieks.” Tieši Aristoteļa filozofijā pirmo reizi tika novērtēts sociālais faktors cilvēka un sabiedrības dzīvē.

Aristotelim bija vairāki uzskati, kas no mūsdienu viedokļa ir nepareizi. Tā piemēram viņš uzskatīja, ka odi veidojas no dubļiem, mušai ir tikai 4 kājas utt. Aristotelis arī neizprata slīpi sviesta ķermeņa kustības trajektoriju un domāja, ka tā sastāv no nogriežņiem un riņķa līnijas loka. Arī uzskats, ka uguns, gaiss, ūdens un zeme ir nedalāmi elementi nav pareizs, jo gaiss ir vairāku gāzu maisījums, savukārt ūdeni var sadalīt skābeklī un ūdeņradī.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aristotelim piedēvēto rakstu apkopojums tradicionāli tiek dēvēts par "Aristoteļa korpusu" (Corpus Aristotelicum). Daži vēsturnieki uzskata, ka vairākus tajā iekļautos darbus uzrakstījis nevis Aristotelis, bet gan viņa uzskatu piekritēji vēlākajos laikos.

Iekavās doti darbu nosaukumi grieķu un latīņu valodā:

Loģika (Organons)

"Kategorijas" (Κατηγοριῶνにゅー, Categoriae)
"Par skaidrošanu" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ἑρμηνείας, De Interpretatione)
"Pirmie analītiķi" (Ἀναλυτικὰ πρότερα, Analytica Priora)
"Otrie analītiķi" (Ἀναλυτικὰ ὑστερα, Analytica Posteriora)
"Topika" (Τοπικῶνにゅー, Topica)
"Par sofistu argumentiem" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ τたうῶνにゅー σοφιστικῶνにゅー ἐλέγχων, De Sophisticis Elenchis)

Par dabu

"Fizika"' (Φυσικὴ ἀκρόασις, Physica)
"Par debesīm" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ οおみくろんὐρανοῦ, De Caelo)
"Par rašanos un iznīcību" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ γενέσεως κかっぱαあるふぁὶ φθορᾶς, De Generatione et Corruptione)
"Meteoroloģika" (Τたうὰ μετεωρολογικά, Meteorologica)
"Par kosmosu"** (Πぱいεいぷしろんρろーὶ κόσμου, De Mundo)
"Par dvēseli" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ψυχῆς, De Anima)
"Par uztveri un uztveramo" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ αあるふぁἰσθήσεως κかっぱαあるふぁὶ αあるふぁἰσθητῶνにゅー, De Sensu et Sensibilibus)
"Par atmiņu un atmiņām" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ μνήμης κかっぱαあるふぁὶ ἀναμνήσεως, De Memoria et Reminiscentia)
"Par miegu un nomodu" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ὕπνου κかっぱαあるふぁὶ γρηγορήσεως, De Somno et Vigilia)
"Par sapņiem" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ἐνυπνίου, De Insomniis)
"Par sapņu tulkošanu" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ τたうῆς καθ΄ ὕπぱいνにゅーοおみくろんνにゅー μαντικῆς, De Divinatione per Somnum)
"Par dzīves ilgumu un īsumu" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ μακροβιότητος κかっぱαあるふぁὶ βραχυβιότητος, De Longitudine et Brevitate Vitae)
"Par jaunību un vecumu, par dzīvi un nāvi" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ νεότητος κかっぱαあるふぁὶ γήρως κかっぱαあるふぁὶ ζぜーたωおめがῆς κかっぱαあるふぁὶ θανάτου, De Juventute et Senectute, De Vita et Morte)
"Par elpošanu"** (Πぱいεいぷしろんρろーὶ πνεύματος, De Respiratione)
"Dzīvnieku vēsture" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ τたうὰ ζぜーたῷαあるふぁ ἱστορίαι, Historia Animalium)
"Par dzīvnieku daļām" (|Περὶ ζぜーたῴωおめがνにゅー μορίων, De Partibus Animalium)
"Par dzīvnieku kustībām" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ζぜーたῴωおめがνにゅー κινήσεως, De Motu Animalium)
"Par dzīvnieku iedalījumu" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ζぜーたῴωおめがνにゅー πορείας, De Incessu Animalium)
"Par dzīvnieku izcelšanos" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ζぜーたῴωおめがνにゅー γενέσεως, De Generatione Animalium)
"Par ziediem"** (Πぱいεいぷしろんρろーὶ χρωμάτων, De Coloribus)
"Par dzirdamo"** (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ἀκουστῶνにゅー, De Audibilibus)
"Fizionomija"** (Φυσιογνωμικά, Physiognomonica)
"Par augiem"** (Πぱいεいぷしろんρろーὶ φυτῶνにゅー, De Plantis)
"Par dīvainām baumām"** (Πぱいεいぷしろんρろーὶ θαυμασίων ἀκουσμάτων, De mirabilibus auscultationibus)
"Mehānika"** (Μηχανικά, Mechanica)
"Problēmas"* (Προβλήματα, Problemata)
"Par nedalāmām līnijām"** (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ατόμων γがんまρろーαあるふぁμみゅーμみゅーῶνにゅー, De Lineis Insecabilibus)
"Par vēju virzieniem un nosaukumiem"** (Ἀνέμων θέσεις κかっぱαあるふぁὶ προσηγορίαι, Ventorum Situs et Cognomina)
"Par Ksenofanu, Zenonu, Gorgiju"** (Πぱいεいぷしろんρろーὶ Ξενοφάνους, πぱいεいぷしろんρろーὶ Ζήνωνος, πぱいεいぷしろんρろーὶ Γοργίου, De Melisso Xenophnae Gorgia)

Metafizika

"Metafizika" (Μみゅーεいぷしろんτたうὰ τたうὰ φυσικά, Metaphysica)

Ētika un politika

"Nikomaha ētika" (Ἠθικὰ Νικομάχεια, Ethica Nicomachea)
"Lielā ētika"* (Ἠθικὰ μεγάλα, Magna Moralia)
"Eidemija ētika" (Ἠθικὰ Εいぷしろんὐδήμεια, Ethica Eudemia)
"Par labo un ļauno" (Ἀρετῶνにゅー κかっぱαあるふぁὶ κακιῶνにゅー, De Virtutibus et Vitiis Libellus)
"Politika" (Πολιτικά, Politica)
"Ekonomika"* (Οおみくろんἰκονομικά, Oeconomica)
"Atēnu polisa" (Ἀθηναίων πολιτεία)

Retorika un poētika

"Retorikas māksla" (Ῥητορικὴ τέχνη, Ars Rhetorica)
"Retorika Aleksandram"** (Ῥητορικὴ πぱいρろーὸς Ἀλέξανδρον, Rhetorica ad Alexandrum)
"Poētikas māksla" (Πぱいεいぷしろんρろーὶ ποιητικῆς, Ars Poetica)

Ar * atzīmēti tie darbi, kuru autorību daži pētnieki apšauba. Ar ** atzīmēti tie darbi, kurus vispārpieņemts uzskatīt par Aristotelim piedēvētiem.^[3]

Darbu latviskie tulkojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aristotelis. Runas māksla - Rētorika. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2020.
Aristotelis. Poētika. Tulk. Augusts Ģiezens. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008. ISBN 978-9984-23-291-1
Sengrieķu literatūras antoloģija. Sast. T.Fomina u.c. Rīga: Zvaigzne, 1990. ISBN 5-405-00404-9
Aristotelis. Nikomaha ētika. Tulk. Ināra Ķemere. Sērija "Avots: pagātnes domātāju darbi". Rīga: Zvaigzne, 1985
Antīkās literatūras antoloģija. 1. sēj. Grieķu literatūra. Sast. R. Egle. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1951