(Translated by https://www.hiragana.jp/)
Ekoterorisms — Vikipēdija Pāriet uz saturu

Ekoterorisms

Vikipēdijas lapa

Ekoterorisms (anglu: eco-terrorism) ir kustība, kas izmanto terora taktiku pret tiem, kas, viņasprāt, kaitē ekoloģijai un apkārtējai videi. Ekoterorisms izpaužas arī kā vides un īpašuma postīšana, ja to attaisno deklarētais mērķis — vides uzlabošana, dabiskās ainavas atjaunošana, bīstamo atkritumu mazināšana.

Par ekoterorismu dēvē arī terorismu, kas tiek īstenots pret apkārtējās vides objektiem, kas ir sabiedrībā nozīmīgi un ekoloģiskās domāšanas vārdā īstenotas darbības, kas rezultējas protestos un vides postīšanā.[1]

Ekoterorisms ir radikālā vides aizstāvības (angļu: enviromentalism) forma, kas pauž līdzīgas idejas kā vides filozofijā, ekofeminismā, sociālajā ekoloģijā u.c. jomās.[2]

Jēdzieni “ekoterorisms” un “vides terorisms” (angļu: environmental terrorism) angļu valodā bieži tiek lietoti kā sinonīmi, lai gan ir pētnieki, kas izceļ, ka abu kustību mērķi ir atšķirīgi,[3] taču to izpausmes formas un īstenotās sekas bieži pārklājas. Ekoterorisms kā terorisma forma vēršas nevis pret konkrētiem cilvēkiem, bet gan pret to apdzīvoto vidi, nodarot kaitējumu īpašumiem (saimniecībām, institūtiem, uzņēmumiem, transportlīdzekļiem, žogiem utt.), kas ietekmē ne tikai vides objektus, bet apkārtējo cilvēku psiholoģisko un sabiedrisko stāvokli.[4] Filozofs Peters Sloterdeiks (Peter Sloterdijk) modernā terorisma rašanos saista ar izmaiņām karošanas pieejā, ko raksturo mērķa pārvirze no ienaidnieka ķermeņa uz ienaidnieka vidi, padarot to neapdzīvojamu. Sloterdeiks šo pārmaiņu saista ar 1915. gada 22. aprīlī notikušo kauju pie Ipras upes, kad vācu armija pirmo reizi izmantoja masu iznīcināšanas ieroci — indīgu gāzi.[5]

Ekoterorismam ir raksturīgi gadījuma draudi un/vai kaitējums cilvēkiem un/vai nevardarbīga aktivitāte, ko veic indivīdi vai grupas, protestējot pret iespējamu kaitējumu videi.[6] Citiem vārdiem, ekoterorisms izpaužas kā vardarbīga rīcība, lai mainītu un ietekmētu vides politiku. Ekoteroristi ir gatavi nodarīt emocionālas un fiziskas ciešanas, ja uzskata, ka tas veicinās viņu mērķus vides attīstības jomā. Rezultātā, šādu izpausmi var definēt kā prettiesisku rīcību vai darbību kopumu, kas noved pie īstermiņa vai ilgtermiņa kaitējuma, kā vides resursu un īpašuma iznīcināšanas, lai neļautu citiem to izmantot.[7] Viens no piemēriem, kas raksturo ekoterorisma valstisko paveidu, ir koloniālisms, piemēram, kad Francija kolonizēja Alžīriju, par pamatojumu tika izmantota arī atruna, ka alžīrieši neizmantoja savu zemi pareizi, t.i., nerūpējās par to atbilstoši tālaika attīstīto valstu izpratnei par lauksaimniecību un zemes apsaimniekošanu.[8]

Pretstatā ekoteroristiem, ekoaktīvistu darbības ir valstiski atbalstītas vai arī tās kampaņas un rīcības atbalsta lielākā sabiedrības daļa. Kamēr aktīvisti izmanto protesta akcijas, sēdes un citas civilās darbības kā idejas paušanas līdzekli, ekoterorisms nodarbojas ar sazvērestību, sabotāžu un nelikumīgām rīcībām kā īpašumu vandalizēšanu, teroru un kaitēšanu apkārtējiem cilvēkiem.[9] Sabotāža paredz kaitēšanu vai draudus kaitēt konkrētam īpašumam un šajā gadījumā to sauc arī par ekotāžu (prefiksa "eko" un vārda "sabotāža" kombinācija), jeb apzināta kaitējuma nodarīšanu ekoloģisku iemeslu dēļ.[10] Taču ir jāpatur prātā, ka ekoterorisms var būt arī rezultāts kara darbībai un teroristiskiem aktiem.

Par būtiskiem terorisma draudiem videi ierasti uzskata masu iznīcināšanas ieroču izmantošanas iespējamību, kas varētu nodarīt lielu postu pretinieka apdzīvojamajai videi, padarot to ilgstoši neizmantojamu nedz dzīvošanai, nedz saimnieciskām darbībām. Vienlaikus karš, izmantojot konvencionālās metodes, arī rada ārkārtīgi degradējošu ietekmi uz vidi, kā tas ir redzams, piemēram, Sīrijā un Irākā, kur karā pret Islāma valsti un citām teroristiskām organizācijām plašas teritorijas, tostarp lielpilsētas, tika smagi izpostītas. Teritoriju postošu karadarbības metožu lietošana, piemēram, izdedzinātās zemes taktika ir militāri pamatota kā pretinieka novājināšana un pazīstama kopš antīkajiem laikiem.

  1. «ekoterorisms | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2021-11-30.
  2. Douglas Long. Ecoterrorism (Library in a Book). New York : Facts on File, 2004. ISBN 9780816055258.
  3. Simon Morris Berkowicz. Eco-Terrorism/Enviro-Terrorism: Background, Prospects, Countermeasures (Alpas, E., Berkowicz, S. M., Ermakoca, I. (Eds.) Environmental Security and Ecoterrorism. izd.). Berlin : Springer, 2011. 15–16. lpp. ISBN 9789400712379.
  4. «Terorisma pētniecība. Kultūrvēsturiskie un vērtību aspekti: Ekoloģija». Skatīts: 30.11.2021.
  5. Peter Sloterdijk. Terror from the Air. Los Angeles : Semiotext(e), 2009.
  6. Turner, Derek D. (2006). "Monkeywrenching, Perverse Incentives and Ecodefence". Environmental Values 15(2): 213-232.
  7. Chalecki, Elizabeth (2002). "A New Vigilance: Identifying and Reducing the Risks of Environmental Terrorism". Global Environmental Politics 2(1): 46-64. doi:10.1162/152638002317261463.
  8. Davis, Stacey Renee (2002). "Turning French Convicts into Colonists: The Second Empire's Political Prisoners in Algeria, 1852-1858". French Colonial History 2(1): 93-112. doi:10.1353/fch.2011.0013. ISSN 1543-7787.
  9. «Testimony. The Threat of Eco-Terrorism». Skatīts: 30.11.2021.
  10. Plows, Alexandra; Wall, Derek; Doherty, Brian (2004). "Covert Repertoires: Ecotage in the UK". Social Movement Studies 3(2): 199-219. doi:10.1080/1474283042000266128.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]