Epilogs

Epilogs (sengrieķu: ἐπίλογος — ‘secinājums’) ir literārā darba beigu fragments, parasti tiek izmantots, lai darbu noslēgtu. Tas ir atkarīgs no stāsta kompozīcijas. Ja autors tajā vēršas pie lasītāja un atgriežas pie sižeta līnijām, tad tas uzskatāms par pēcvārdu. Pretējs epilogam ir prologs — fragments, ar kuru sākas literārais darbs vai drāma, parasti izmantots, lai uzsāktu stāstījumu un kāpinātu interesi par to.

Literatūrā

Ž. Grandvila ilustrācija Un Autre Monde epilogam

Epilogs būtībā ir pēdējā nodaļa stāsta beigās, tas parasti kalpo, lai atklātu varoņu likteņus. Dažkārt epilogs ir tikai nosacīti saistīts ar stāstu. To var izmantot, lai dotu mājienu par turpinājumu vai notikumiem, kas var risināties ievērojami vēlāk. Dažos gadījumos epilogs tiek izmantots, lai galvenajam varonim ļautu brīvi izteikt savas domas.

Epilogs var turpināties tāda paša vēstījuma stilā kā pats stāsts, bet dažkārt mēdz būt krasi atšķirīgs no tā. Tas var būt arī izmantots kā stāsta sava veida turpinājums. Ar tipiskiem epilogiem — dažkārt bez speciāla virsraksta — beidzas Dostojevska un Turgeņeva romāni.

Kino

Filmās nobeiguma ainās var būt attēlu vai videofragmentu montāža ar īsu skaidrojumu, kas turpmāk notiks ar varoņiem. Daži šādu filmu piemēri: "Amerikāņu grafiti", "Harijs Poters un Nāves dāvesti: Otrā daļa", "Četras kāzas un vienas bēres", "Samainītais", "Atceries Titānus". Arī vairākas krievu režisora Andreja Tarkovska filmas beidzas ar epilogiem, piemēram, filmā "Andrejs Rubļovs" epilogs ir vienīgā krāsainā filmas daļa, tas rāda dažādu Andreja Rubļova gleznoto ikonu fragmentus.

Visa filma "Krusttēvs 3" ir epilogs.

Ir daudzas filmas, kas zināmā mērā balstās uz to epilogiem. Bieži filmu epilogi ir ar dramatisku noskaņu, daudzkārt bez skaņas pavadījuma, lai pieminētu nozīmīgus notikumus, piemēram, filmas varoņa likteni.

Daudzās dokumentālās un biogrāfiskās filmās epilogs tiek lietots, lai paskaidrotu, kas noticis ar filmas subjektu pēc filmā attēlotajiem notikumiem.