Ibn Taimija
| ||||||||||
Takidīns Ahmads ibn al Halīms ibn Abd al Salāms al Numairī al Harānī (arābu: تقي الدين أحمد بن عبد الحليم بن عبد السلام النميري الحراني, dzimis 1263. gada 22. janvārī, miris 1328. gada 26. septembrī), plašāk zināms kā Ibn Taimija (ابن تيمية), bija islāma teologs, Hanbali jurisprudences skolas jurists un filozofs. Viņš ir sarakstījis apmēram 500 grāmatu un traktātu par dažādām tēmām, un viņa idejas mūsdienās tiek vērtētas pretrunīgi.[1][2]
Ideoloģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ibn Taimija dzīvoja laikā, kad islāma pasaule tika satricināta mongoļu iebrukumā no austrumiem, kam sekoja Abāsīdu kalifāta sabrukums un krustnešu agresija no rietumiem. Šī laika politiskā nestabilitātes veicināts, ibn Taimija centās izskaidrot musulmaņu valstu morālā un politiskā pagrimuma cēloņus, un uzsāka reformas, kas veicinātu atgriešanos pie tīras Korāna un sunnas reliģijas, kāda tā bija pirmo paaudžu laikā. Ibn Taimijas idejas tiek uzskatītas par pamatu modernā islāmisma un salafisma ideoloģijai.[3]
- absolūta uzticēšanās Korānam un Sunnai (taslim);
- jebkāda jauninājuma (bid’a), kas neatbilst Korānam un Sunnai, kategoriskais noliegums;
- politikas, valsts un reliģijas neatdalīšana;
- konfesionālās segregācijas sekmēšana, totāla citu ticību nepieņemšana.
Ibn Taimija papildināja islāma piecus pilārus ar sesto — džihādu, kas viņam kļuva par individuālo pienākumu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Rayan, S. (2009). "Nominal Definition in the Writings of Ibn Taymiyya". International Studies in the Philosophy of Science 23:2: 123-141.
- ↑ Nettler, R Kéchichian, J.A. Ibn Taymīyah, Taqī al-Dīn Aḥmad. The Oxford Encyclopedia of the Islamic World, 2,. Oxford : Oxford University Press, 2009. 502–504. lpp.
- ↑ Sarrio, D. R. (2011). "Spiritual anti-elitism: Ibn Taymiyya's doctrine of sainthood (walāya)". Islam and Christian-Muslim Relations 22:3: 275-291.