Dzimis 1836. gada 1. augustā Valmierā advokāta un titulārpadomnieka Jūlija Kristapa Ernesta fon Ekarda un viņa sievas Elizabetes Eleonoras, dzimušas fon Lencas, ģimenē. Studēja tieslietas Pēterburgas Universitātē, Tērbatas Universitātē un Berlīnes Universitātē. Pēc studiju beigšanas atgriezās dzimtenē, bija evaņģeliski luteriskās baznīcas konsistorijas notārs un strādāja Rīgas avīzē Rigasche Zeitung (1860—1867).
1867. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Vācijā un strādāja Leipcigas laikrakstā Die Grenzboten, 1869. gadā publicēja kritisku apcerējumu pret Samarina uzskatiem. 1870. gadā kļuva par avīzes Hamburgischer Correspondent galveno redaktoru. No 1874. gada viņš bija Hamburgas senāta sekretārs, līdztekus publicēja grāmatas par krievu politiku Baltijas provincēs.
1882. gadā savu uzskatu dēļ viņš bija spiests atstāt darbu Hamburgas senātā, tomēr pēc Vācijas kanclera Oto fon Bismarka uzaicinājuma viņš dabūja darbu dažādās Berlīnes ministrijās, bet 1885. gadā viņu iecēla par Vācijas konsulu Tunisā, 1889. gadā Marseļā, bet 1892. gadā par ģenerālkonsulu Stokholmā, 1897. gadā Bāzelē, 1900. gadā Cīrihē.
1907. gadā viņš atvaļinājās no diplomātiskā dienesta un apmetās uz dzīvi Veimārā, kur mira 1908. gada 20. janvārī. Apglabāts Trāvemindes kapsētā Lībekā.
.svg){kind=small}
