(Translated by https://www.hiragana.jp/)
Latvijas Komunistiskā partija — Vikipēdija Pāriet uz saturu

Latvijas Komunistiskā partija

Vikipēdijas lapa
Latvijas Komunistiskā partija
Dibināta 1919
Likvidēta 1991
Laikraksts "Cīņa"
Jaunatnes spārns Komjaunatne (VĻKJS),
krievu: Всесоюзный ленинский коммунистический союз молодёжи — ВЛКСМ
Ideoloģija komunisms
marksisms-ļeņinisms
staļinisms
Starptautiskās filiāles Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP),
krievu: Коммунистическая партия Советского Союза — КПСС
Oficiālās krāsas sarkana

Latvijas Komunistiskā partija bija marksistiska partija Latvijā 20. gadsimtā, valdošā partija Latvijas SPR un Latvijas PSR.

Galvenais preses izdevums — laikraksts "Cīņa".

Padomju Latvijas valdības veidošanu Latvijas sociāldemokrātijas (LSD) centrālkomiteja uzsāka Maskavā pēc Staļina priekšlikuma partijas Krievijas biroja ārkārtas sēdē 1918. gada 23. novembrī, jo "būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību tādēļ, ka to dara mūsu pretinieki un lai viņu iespaids tādā ziņā mazinātos". Ārkārtas sēdes laikā tika izveidots Latvijas revolucionārās Pagaidu valdības sastāvs, kurā ietilpa Pēteris Stučka, Fricis Roziņš, Oto Kārkliņš, Jūlijs Daniševskis, Jānis Lencmanis, Rūdolfs Endrups, Jānis Krūmiņš (Pilāts), Roberts Bauze, Dāvids Beika, Jānis Šilfs (Jaunzems), Kārlis Krastiņš (Viktors), Kārlis Pečaks.[1]

1919. gada 13.—15. janvārī Rīgā notika 1. Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomju apvienotais kongress, kas pasludināja Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošanu, proletariāta diktatūras nodibināšanu, un ievēlēja Latvijas Centrālo izpildkomiteju (LCIK) ar 60 locekļiem un 20 kandidātiem. LCIK izraudzījās 11 Padomju Latvijas valdības jeb Komisāru padomes locekļus.

Latvijā un PSRS (1920—1940)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Republikā 1920.—1940. gadā LKP darbojās nelegāli. Pēc evakuēšanās no Latvijas LKP CK un LSPR valdība pārcēlas uz Veļikije Lukiem, kur 1920. gada 17. janvārī izveidoja LKP CK Krievijas biroju. Par tā locekļiem kļuva Pēteris Stučka, Kārlis Kauliņš, Dāvids Beika, Jānis Krūmiņš, Kārlis Kaufmanis-Soms, par locekļu kandidātiem Kārlis Pečaks un Vladislavs Zeimals. Jau 1920. gada 25. janvārī birojs tika pārveidots par LKP CK Ārzemju biroju, kura locekļi bija P. Stučka, D. Beika, J. Krūmiņš-Pilāts, K. Kaufmanis-Soms, Jānis Lencmanis; locekļu kandidāti — Jūlijs Kārlis Daniševskis, K. Kauliņš, K. Pečaks, V. Zeimals. Par ĀB pārstāvi Maskavā nozīmēja K. Pečaku.[2] 31. janvārī Stučku ievēlēja par ĀB priekšsēdētāju un Jāni Lencmani par viņa vietnieku. Februāra beigās Beika un Lencmanis ar daļu biroja pārcēlās uz Pleskavu. Pēc II Kominternes kongresa tika izveidots Komunistiskās Internacionāles Izpildkomitejas Latsekcijas Sekretariāts. Tas kļuva par vienīgo oficiālo LKP pārstāvi ārpus Latvijas. 1920. gada 15. oktobrī ĀB locekļu apspriedē Maskavā par Latsekcijas priekšsēdētāju ievēlēja Pēteri Stučku, par viņa vietnieku — Kārli Krastiņu (Viktoru), par sekretariāta locekļiem Kārli Pečaku, Jāni Lencmani un Dāvidu Beiku. Latsekcija bija tieši pakļauta Kominternes Izpildkomitejai un tās sekretariātam, saskaņoja ar to savus lēmumus un kadru jautājumus. 1925. gadā Kominternes vadība izveidoja Baltijas valstu komunistisko partiju sekretariātu, kuru 1926. gada aprīlī pārveidoja par Polijas—Baltijas lendersekretariātu (šis nosaukums lietots visos LKP dokumentos latviešu valodā). Minētais veidojums darbojās līdz 1935. gada oktobrim, kad Kominternes VII kongress visus lendersekretariātus likvidēja.

LKP profesionāļu kadrus KPFSR gatavoja komunistiskajās mācību iestādēs — J.Marhļevska Rietummazākumtautu komunistiskajā universitātē (1921—1936), Starptautiskajā Ļeņina skolā un 1921. gadā dibinātajā Sarkanās profesūras institūtā.

1928. gada Saeimas vēlēšanās LKP izvirzītais strādnieku un darba zemnieku deputātu kandidātu saraksts ieguva 6 deputātu vietas. Pēc šiem panākumiem LKP uz neilgu laiku legalizējās kā Latvijas Neatkarīgo sociālistu partija. 1928. gadā PSRS un Kominternes vadība uzdeva LKP sākt aktīvi gatavoties iespējamam karam, tādēļ Pēteris Stučka aicināja aktualizēt Latgales separātisma ideju un ieteica komunistiem stāties aizsargu organizācijā: «Kas būs par nelaimi, ja cīņas brīdī visur būtu mūsu ļaudis jeb mums piekrītošas personas, kas paņemtu ieročus, nokautu vadoņus utt.»[3]

1936. gada jūlijā PSRS pašā Lielais terora sākumā likvidēja LKP CK Ārzemju biroju, kas vadīja nelegālo darbu Latvijā. 1936. gada otrā pusē likvidēja LKP vadošos orgānus un izdarīja masveida tīrīšanas partijas rindās, kas turpinājās 1937. un 1938. gadā. Tā sauktās "Latviešu operācijas" ietvaros gandrīz visi vadošie latviešu komunisti tika apcietināti, apsūdzēti par dalību "Vissavienības latviešu kontrrevolucionārajā centrā" un citās pretpadomju darbībās, nošauti un aprakti Maskavas masu kapos.[4]

Latvijas PSR posmā (1940—1990)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Latvijas Komunistu partija bija sadalīta septiņās apgalu organizācijās: Daugavas apgabala ar centru Jēkabpilī, Latgales apgabala ar centru Daugavpilī, Lejaskurzemes apgabala ar centru Liepājā, Malienas apgabala ar centru Madonā, Ventspils-Talsu-Tukuma apgabala ar centru Ventspilī, Vidienas apgabala ar centru Valmierā, Zemgales apgabala ar centru Jelgavā, bet 1940. gada septembrī izveidoja 19 apriņķu un 5 pilsētu komitejas 8. oktobrī LKP iekļāva VK(b)P sastāvā un līdz 1952. gadam sauca par LK(b)P. 21. decembrī par LK(b)P CK pirmo sekretāru kļuva Jānis Kalnbērziņš, par otro sekretāru Roberts Neilands, par sekretāriem Žanis Spure un Olga Auguste. LK(b)P CK bija 35 locekļi un 11 locekļu kandidāti.[5]

Latvijas Komunistiskajai partijai bija centrālā loma Latvijas PSR pārvaldes sistēmā — tās uzdevums bija kontrolēt kā republikas institūcijas īsteno PSKP CK politbiroja politiku. Visi svarīgākie tika noformēti kā LKP un LPSR Ministru Padomes kopīgi lēmumi. LPSR Augstākās Padomes sesijas varēja notikt tikai tad, ja bija pieņemts LKP CK biroja lēmums par sesijas sasaukšanas datumu, darba kārtību utt.[6]

LKP valdošais varas orgāns bija LKP Centrālās komitejas birojs. Biroja locekļu un kandidātu skaits svārstījās ap 15 cilvēkiem. Biroja sastāvā ietilpa visi CK sekretāri, Ministru Padomes un Augstākās Padomes priekšsēdētāji, Baltijas kara apgabala pavēlnieks, kā arī svarīgāko CK nodaļu vadītāji, avīžu "Cīņa" un "Sovetskaja Latvija" redaktori, komjaunatnes CK sekretārs, arodbiedrību priekšnieks un atsevišķi ministri.

1990. gadā LKP zaudēja varu un no tās atšķēlās Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija, kas vēlāk pievienojās LSDSP. Pēc Augusta puča 1991. gada augustā Augstākās Padomes apturēja LKP darbību un septembrī to aizliedza. Oktobrī, jau ar tiesas spriedumu, tika aizliegti partijas laikraksti "Cīņa" un "Sovetskaja Latvija".

Vēlāk 6 no 108 LKP pēdējās Centrālās komitejas (CK) locekļiem pievienojās Latvijas Sociālistiskajai partijai (LSP) (tai skaitā pirmais LSP vienpersoniskais vadītājs Filips Stroganovs un Alfrēds Rubiks, pēdējais LKP un otrais LSP vadītājs). LSP tika reģistrēta 1994. gadā, tās ideoloģija ir marksisms. A. Rubiks vairākkārt pauda nodomu atjaunot LKP darbību un atgriezt tai konfiscētos īpašumus.[7]

Personām, kas darbojās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra, ir aizliegts kandidēt Latvijas pašvaldību un Saeimas vēlēšanās (nepilsoņiem — naturalizēties). Attiecīgās likumu normas tika neveiksmīgi pārsūdzētas Satversmes tiesā 2000. un 2006. gadā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

  1. «Vitālijs Šalda. Mums būs tomēr nepieciešams simulēt Latvijas patstāvību.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 31. augustā. Skatīts: 2021. gada 18. decembrī.
  2. Latvijas Komunistiskā partija 1918. un 1919. gadā. Dokumenti un materiāli. R., LVI, 1958. — 474.lpp.
  3. O.Niedre, V.Daugmalis. "Slepenais karš pret Latviju. Komunistiskās partijas darbība 1920.—1940. gadā" Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs Rīga, 1999. gads Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. (Ar Valda Egles komentāriem, 2011.)
  4. http://vip.latnet.lv/lpra/1937_2004.htm Arhivēts 2011. gada 3. jūnijā, Wayback Machine vietnē. [Jānis Riekstiņš. Lielais terors un «Latviešu operācija» PSRS]
  5. Latvijas padomju enciklopēdija. 52. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 273. lpp.
  6. Bleiere, Daina. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. LU Akadēmiskais apgāds. Rīga 2012. ISBN 9789984459990 Nepareizs ISBN
  7. Соцпартия Латвии хочет вступить в «Центр согласия» и восстановить Компартию — Новости Латвии — ИА REGNUM

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]