Sevras līgums

Sevras miera līgums tika noslēgts pēc Pirmā pasaules kara, 1920. gada 10. augustā starp Sabiedrotajiem (izņemot ASV) un Osmaņu impēriju. Līgumu parakstīja visu pušu valdību pārstāvji Francijas pilsētā Sevrā (Sèvres), bet jau pirms līguma ratifikācijas visām iesaistītajām valstīm nācās sanākt uz jaunu apspriedi, sakarā ar Turcijas neatkarības kara sākšanos. Šī kara rezultātā 1923. gadā Sevras līguma vietā noslēdza Lozannas miera līgumu.

Plānotā Anatolijas sadalīšana un ietekmes zonas

Atsevišķi Sabiedroto karaspēki bija okupējuši Konstantinopoli (sk. Konstantinopoles okupācija), kā arī citas Turcijas teritorijas un līgumu parakstīja četri Osmaņu valdības pārstāvji. Parakstītājiem nebija Osmaņu parlamenta pilnvarojuma, jo tam neļāva sanākt kopš pēdējās sesijas 1920. gada 12. februārī un to nenodeva ratifikācijai sultānam Mehmedam VI un to nepublicēja oficiālajā laikrakstā Takvim-ı Vakayi.

Līguma nosacījumi

Osmaņu valdības četri pārstāvji (no kreisās: Tevfiks pašā, lielvezīrs Damats Ferids pašā, vēstnieks Hadi pašā un izglītības ministrs Rešids Halis).

Līgums apkopoja noteikumus par Osmaņu impērijas sadalīšanu, saskaņā ar slepeniem līgumiem Sabiedroto starpā, kurus noslēdza 1920. gada aprīlī Sanremo konferencē.

Tuvie Austrumi

Saskaņā ar līgumu, bija paredzēts noteikt neatkarību Armēnijai un Hedžazas karalistei. Saskaņā ar III nodaļas 62.—64. pantu tika noteikts termiņš, kurā veicama tautas nobalsošana Kurdistānā par tās turpmāko statusu, iekļaujot to Osmaņu impērijas Mosulas sandžakā (provincē).

Britu impērija iegūtu Irākas un Palestīnas mandātus, kurus vēlāk saņēma Tautu Savienība.

Francijai piešķīra Libānas un Sīrijas mandātus, kurus vēlāk arī saņēma Tautu Savienība.

Anatolija

Grieķijas paplašināšanās (1832—1947). Apzīmētas tās teritorijas, kuras tai piešķīra Sevras līgums, bet atņemtas 1923. gadā

Sevras līgumā noteiktā Armēnijas valsts teritorija.

Grieķijas pakļautībā nodeva lielāko Trāķijas un rietumu Anatolijas daļu, kā arī Izmiras pilsētu.

Itālijai piešķīra Dodekanesu ar Rodas salu, kuras tā okupēja jau 1911. gadā, kā arī atsevišķas dienvidu Anatolijas teritorijas.

Osmaņu impērija

Osmaņu impērijai noteica karaspēka maksimālo izmēru: 50 tūkstošus karavīru, septiņus buriniekus, sešus torpēdu karakuģus un aizliegumu veidot gaisa karaspēku.

Par starptautiskām un demilitarizētām zonām noteica Bosfora šaurumu, Marmora jūru un Dardaneļus.

Atspēkojums

Sevras līgumu kategoriski atteicās atzīt Turcijas Nacionālā kustība. Mustafa Kemala pašā vadībā Turku revolucionāri bija šķirti no Osmaņu sultanāta Konstantinopolē un pretošanās kustība Ankarā kļuva par likumīgu Turcijas nācijas pārstāvi.

Turcijas neatkarības kara gaitā Turcijas Nacionālā kustība izveidojās pie Turcijas Lielās nacionālās asamblejas un sekmīgi pretojās, izveidojot drošu valsti (turku valodā: Misak-ı Milli) aptuveni visā tagadējās Turcijas teritorijā. Karadarbības rezultātā no valsts teritorijas padzina armēņu, franču un grieķu karaspēkus. Pamatojoties uz 1921. gada 16. marta Maskavas līgumu, ar PSRS nodibināja Turcijas Nacionālās kustības starptautiskās attiecības, kā arī izbeidza savstarpējo karu ar Franciju (Ankaras vienošanās) un noteica jaunas austrumu robežas (Aleksandropoles līgums un Karsas līgums).

Izveidojoties šādai situācijai, Sabiedrotie bija spiesti no jauna atgriezties pie sarunām ar turkiem un sarunu rezultātā 1923. gadā noslēdza Lozannas līgumu.

Skatīt arī

• 1917. gada Balfūra deklarācija

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sevras līgums.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Sevras līguma teksts angļu valodā