Ķengurs
| Ķengurs | |
|---|---|
 Austrumu pelēkais ķengurs (Macropus giganteus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Infraklase | Somaiņi (Marsupialia) |
| Virskārta | Austrālijas somaiņi (Australidelphia) |
| Kārta | Diprotodonti (Diprotodontia) |
| Apakškārta | Ķengurveidīgie (Macropodiformes) |
| Dzimta | Ķenguru dzimta (Macropodidae) |
 Ķengurs Vikikrātuvē | |
Par ķenguriem sauc daļu ķenguru dzimtas (Macropodidae) dzīvnieku. Šis apzīmējums latviešu valodā tiek lietots gandrīz visām sugām, kas netiek sauktas par valabijiem. Tomēr par īstiem ķenguriem tiek uzskatītas tikai liela auguma sugas no ķenguru ģints (Macropus): rudais ķengurs (Macropus rufus), austrumu pelēkais ķengurs (Macropus giganteus), rietumu pelēkais ķengurs (Macropus fuliginosus) un antilopķengurs (Macropus antilopinus). Angļu valodā vidēja auguma ķenguri tiek saukti par Wallaroo, bet maza auguma ķenguri par valabijiem (Wallaby).
Īstie ķenguri ir endēmi Austrālijas dzīvnieki, kas nozīmē, ka tie savvaļā ir sastopami tikai Austrālijā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ilgu laiku eiropieši uzskatīja, ka ķenguri ir dīvaini dzīvnieki. Pirmajos ķenguru aprakstos tiek rakstīts, ka tie ir dzīvnieki ar briežu galvām bez ragiem, stāv uz divām kājām kā cilvēki un lec kā vardes. Pirmais ķengurs, kas tika aizvests uz Eiropu, lai to publiski izrādītu, bija Džona Gora 1770. gada medību trofeja.[1] Uz Eiropu tika atvesta dzīvnieka āda un galvaskauss, un demonstrācijai tika pagatavots izbāzenis. Turklāt taksidermists, kas strādāja pie izbāzeņa, nekad dzīvu ķenguru nebija redzējis.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Īstie ķenguri ir vislielākie somaiņi ķenguru dzimtā un somaiņu infraklasē. Tiem ir lielas, spēcīgas pakaļkājas un lielas pēdas, kas piemērotas lēkšanai. Tiem ir gara, muskuļota aste, kas notur ķenguru līdzsvarā un pret kuru ķengurs atspiežas stāvot. Ķenguriem ir salīdzinoši maza galva. Kā visiem somaiņiem ķenguru mātītēm uz vēdera ir soma, kurā tiek nēsāts līdzi mazulis.
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ķenguri var sasniegt ievērojamu ātrumu, lecot uz divām kājām. Pastaigas solis ķenguram ir apmēram 20—25 km/h, bet bēgot īsā distancē tas sasniedz 70 km/h. Distancēs līdz 2 kilometriem, ķengurs var skriet ar ātrumu 40 km/h.[2] Lēciens ir 6—7 metrus garš, bet no paugura uz leju tēviņš var aizlēkt līdz 12 metriem. Augstumā tēviņš bez piepūles var pārlēkt 2,5 m žogu. Aizstāvoties ķengurs sper ar pakaļkājām. Trieciens ir tik spēcīgs, ka tas cilvēkam var salauzt galvaskausu. Ķenguri bieži, bēgot no suņiem un dingo, glābiņu meklē kādā ūdenstilpē. Iebridis līdz krūtīm ūdenī, tas stabili nostājas uz pakaļkājām, atbalstoties pret asti, un gaida vajātāju. Ja dingo tam tuvojas, tad ķengurs to saķer ar priekškājām un slīcina, turot tā galvu zem ūdens tik ilgi, kamēr suns aizrijas ar ūdeni.[3]
Vidējais ķengura dzīves ilgums savvaļā ir 4—6 gadi.[4]
Ķengura ienaidnieki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķenguriem ir tikai daži dabīgie ienaidnieki. Daži nozīmīgi plēsēji, kas regulēja ķenguru populāciju, mūsdienās ir izmiruši, kā, piemēram, Tasmānijas tīģeris (Thylacinus cynocephalus). Citi lielie plēsēji izmira pirms 46 000 gadu, kā somainā lauva (Thylacoleo carnifex). Tomēr līdz ar cilvēku ierašanos Austrālijā pirms 50 000 gadiem ķenguru populāciju iespaido arī cilvēka faktors. Pirms 5000 gadiem kontinentā ieradās dingo un kļuva par galveno ķenguru ienaidnieku. Mazākiem ķenguriem ir bīstami arī krokodili un varāni.
Barība un zobu anatomija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dažādu sugu ķenguriem ir atšķirīgi ēšanas ieradumi, lai gan visi ir veģetārieši. Piemēram, austrumu pelēkais ķengurs ir izteikts zālēdājs, toties rudais ķengurs barojas arī ar dažādu krūmu dzinumiem un zariem. Daudzas ķenguru sugas ir aktīvas nakts un krēslas laikā, pa dienu atpūšoties krūmu ēnā.
Tā kā ķenguri ganās, ēdot dažādas stiebrzāles, to priekšzobi ir tādi, lai spētu nokost zāli tuvu pie zemes, bet ar dzerokļiem nokosto zāli samalt un sakošļāt. Ķengura apakšžoklis ir daudz īsāks kā augšžoklis, to kompensē garie apakšžokļa priekšzobi, līdz ar to ķenguram veidojas dziļš sakodiens.[5] Ķenguriem nav ilkņu, un starp priekšzobiem un dzerokļiem veidojas atstarpe. Silīcija dioksīds, ko satur zāle, aktīvi deldē zobus, tādēļ dzerokļi visas ķengura dzīves laikā augot stumjas uz priekšu un vienkārši krīt laukā, bet to vietā izaug jauni dzerokļi.[2]
Ķenguru adaptācijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķenguri ir labi piemērojušies dzīvei sausā biomā ar nabadzīgu augāju un mainīgu klimatu, kur jāpārvar lieli attālumi ūdens un barības meklējumos.
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kā visiem somaiņiem mazuļi piedzimst pēc ļoti īsa grūsnības perioda, kas ir 31—36 dienas garš. Šajā laikā mazulim ir attīstījušās tikai priekškājas, kas ļauj tam aizrāpot līdz mātes somai un pieķerties pie piena dziedzera. Salīdzinot ar cilvēku, cilvēkbērns šādā attīstības pakāpē būtu 7 nedēļas vecs, un parasti, piedzimstot jaunākiem par 23 nedēļām, tie neizdzīvo. Ķengura mazulis somu nepamet pirmos 9 mēnešus, tad pamazām sāk apgūt ārpasauli. Māte to zīda ar pienu 18 mēnešus.
Ķenguru mātīte gandrīz visu laiku ir grūsna, izņemot mazuļa piedzimšanas dienu. Tomēr tā spēj embrija attīstību atlikt, līdz iepriekšējais mazulis spēj dzīvot ārpus somas vai līdz ir pietiekams daudzums barības resursu. Mātīte spēj dot divējādu pienu, atkarībā no mazuļa vecuma. Tā spēj dot divējādu pienu pat vienlaicīgi — jaundzimušajam mazulim, kas atrodas pirmajos 9 attīstības mēnešos un otram lielākam mazulim, kas joprojām tiek zīdīts un ik pa laikam iekāpj somā.
Tēviņiem sausā un karstā laikā neizstrādājas sperma, bet mātītes meklējas tikai tad, ja ir pietiekams daudzums zaļās barības.[6]
Kāju anatomija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ķenguru un valabiju pakaļkājām ir spēcīgas, elastīgas un atsperīgas cīpslas, kas uzkrāj kustības enerģiju. Tādējādi lēcieniem vajadzīgo enerģiju pamatā nodrošina saišu elastība un atsperīgums, nevis muskuļu spēks.
Elpošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ķenguru lēkšanai ir tieša sasaiste ar elpošanu. Līdzko pēdas atraujas no zemes un pievelkas pie ķermeņa, gaiss tiek izspiests no plaušām, toties līdzko pēdas sāk stiepties virzienā pret zemi, plaušas piepildās ar gaisu. Šāda elpošana nodrošina to, ka, palielinot lēkšanas ātrumu, tikai nedaudz palielinās patērētā enerģija, piemēram, salīdzinot ar zirgu, suni vai cilvēku. Ķenguriem, lai aizbēgtu no vajātājiem, svarīgāka par ātrumu ir izturība un spēja nenogurstoši veikt lielus attālumus.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Captain John Gore». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2007. gada 10. jūnijā.
- ↑ 2,0 2,1 Penny, Malcolm (2002). The Secret Life of Kangaroos. Austin, Texas: Raintree Steck-Vaughn Puiblishers. ISBN 0-7398-4986-7.
- ↑ Ko tu zini par ķenguriem?[novecojusi saite]
- ↑ Gestation, Incubation, and Longevity of Selected Animals
- ↑ Wallaby and Kangaroo Teeth
- ↑ Burnie, David; Don E. Wilson (2001). Animal. New York, New York: DK Publishing, Inc.. pp. 99–101. ISBN 0-7894-7764-5
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ķengurs.
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Sarkanie ķenguri
- Somaiņi
- Rudais ķengurs
- Adoptēts ķengurs
- Kangaroo
- Red Kangaroo Arhivēts 2011. gada 2. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- Kangaroos
|