Dingo
| Dingo Canis lupus dingo (Meyer, 1793) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Suņu dzimta (Canidae) |
| Ģints | Suņi (Canis) |
| Suga | Pelēkais vilks (C. lupus) |
| Pasuga | Dingo (C. l. dingo) |
| Sinonīmi | |
| Canis familiaris dingo | |
| Izplatība | |
 | |
 Dingo Vikikrātuvē | |
Dingo[1] (Canis lupus dingo) jeb Austrālijas savvaļas suns ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) pelēko vilku sugas (Canis lupus) plēsējs. Vārds "dingo" ir cēlies no aborigēnu eoru cilts valodas. Eora aborigēni dzīvo Sidnejas pilsētas reģionā.
Dingo nelielā daudzumā dzīvo Dienvidaustrumāzijas mežos, bet galvenokārt Austrālijā, un visbiežāk tie ir sastopami kontinenta ziemeļos.[2] Dingo nav savvaļas dzīvnieki, tie ir savvaļā atgriezušies mājas suņi. Dingo priekšteči Dienvidaustrumāzijā ienāca kopā ar ieceļotājiem no Austrumāzijas. Dingo suņiem ir gan mājas suņu, gan vilku iezīmes, un zinātnieki uzskata, ka dingo ir bez izmaiņām saglabājies agrīnais un primitīvais mājas suņa veids.
Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kādreiz zinātniekiem bija pieņēmums, ka dingo varētu būt cēlies no Indijas vilka vai arābu vilka, bet, veicot DNS pētījumus, tika noskaidrots, ka dingo suņi ir cēlušies no mājas suņiem, kas dzīvoja Dienvidaustrumāzijā, un visticamāk, ka dingo ir pēcteči tikai vienai mājas suņa kucei. Šo versiju apstiprina fakts, ka dingo tikpat kā nav mainījies, ja salīdzina mūsdienu dingo DNS un fosilo dingo DNS.[3]
Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka dingo ir migrējuši no Dienvidaustrumāzijas uz Austrāliju kopā ar Āzijas jūrniekiem, savu ceļojumu uzsākot pirms 5000 gadiem. Austrāliju tie sasniedza pirms 3500—4000 gadiem. Sasnieguši Austrāliju, tie ātri izplatījās visā kontinentā. Aborigēni mēdza turēt savā tuvumā dingo kā rezerves pārtikas resursu.[4] Eiropieši dingo atklāja tikai 17. gadsimtā, iesākumā tos uzskatot par "īstiem" savvaļas dzīvniekiem. Pirmais cilvēks, kas aprakstīja dingo, saucot to par savvaļas suni, bija kapteinis Viljams Dampjers 1699. gadā.[4]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dingo augstums skaustā ir aptuveni 48—58 cm, svars 23—32 kg, lai gan ir datēti indivīdi, kas svēruši apmēram 55 kg.[4] Dingo no Austrālijas dienvidiem ir nedaudz mazāki nekā dingo, kas dzīvo Austrālijas ziemeļos un rietumos, toties Āzijas dingo ir mazāki par Austrālijas dingo.[5] Salīdzinot ar līdzīga auguma mājas suni, dingo ir garāka purna daļa, lielāki zobi, garāki ilkņi, plakanāks galvaskauss, ar lielāku pakausi.[5] Dingo zobi ir veidoti tāpat kā pelēkajam vilkam.[4] Dingo smadzenes ir par 25% mazākas nekā vilku smadzenes, toties par 15—20% lielākas kā sarkanajiem suņiem.
Dingo kažoks visbiežāk ir dzeltenpelēkā krāsā, bet ir sastopami arī rudi, smilšu krāsas, gandrīz balti vai melni dingo. Ir datēti arī albīni dingo.[4] Dingo ķepas ir baltas, kā arī astes gals ir balts. Tā ausis ir smailas, aste kupla. Uz pakaļkājām tam nav liekā pirksta, kas ir raksturīgs mājas sunim.[4]
Ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dingo visbiežāk ir sastopams viens pats, lai gan tas pieder pie kāda neliela ģimenes bara, kas sastāv no 3 līdz 12 dzīvniekiem. Bara dzīvnieki mēdz sastapties ik pa laikam, neveidojot ciešas attiecības, lai gan ir dingo, kas veido ilgstošu attiecību pārus. Sociālās attiecībās dingo ir līdzīgs koijotam. Kopumā to ieradumi ir līdzīgāki pelēkajam vilkam, nekā mājas sunim. Ja barā bez dominantā pāra dzīvo citi dingo, tie palīdz audzināt jauno paaudzi.
Dingo bara teritorija nav atkarīga no bara izmēra, tas ir vairāk saistīts ar medījuma resursu daudzumu teritorijā. Austrālijas dienvidteritoriju dingo teritorijas ir vislielākās. Dingo ir nenogurdināms skrējējs un ik dienas pieveic lielus attālumus. Ir datēti dingo pārceļojumi 250 km attālumā.[5] Ziemā dingo migrē no iekšzemes apgabaliem uz kontinenta piekrasti. Dingo neprot riet, viņi gaudo apmēram tāpat kā vilki vai arī smilkst. Zinātnieki izšķir 10 dažādus dingo gaudošanas veidus. Tā kā dingo bars dzīvo izklaidus, tas sazinās savā starpā gaudojot.[5]
Diēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pētot dingo diētas ieradumus, ir pētīti vairāk kā 170 dažādi dzīvnieki. Dingo diēta ir ļoti plaša, tas ēd gan kukaiņus, gan medī bifeļus. Medību ieradumi variē atkarībā no apdzīvotās teritorijas. Austrālijas ziemeļu purvājos visbiežāk tiek medītas zosis, žurkas un valabiji. Toties centrālajā Austrālijā tiek medīti truši, garspalvainās žurkas, peles, ķirzakas un ķenguri. Ziemeļrietumu daļā dingo medī sarkanos ķengurus, bet dienvidaustrumu daļā valabijus, posumus un vombatus.[5]
Āzijā dingo dzīvo tuvāk cilvēkiem un barojas ar rīsiem, augļiem un cilvēku atkritumiem. Taizemē un Sulavesi tie medī kukaiņus, žurkas un ķirzakas.[5] Kad tiek medīti mazie dzīvnieciņi, piemēram, truši, dingo medī vienatnē, bet medījot lielāku dzīvnieku kā, piemēram, ķenguru, dingo apvienojas barā. Austrālijas dingo reizēm mēdz apvienoties, lai nomedītu kādu mājlopu. Dingo tāpat kā mājas suņi var iztikt ar sīkāku medījumu, kas ir atšķirīgi no pelēkā vilka. Dingo medī līdzīgi visiem suņu ģints dzīvniekiem, dzenot un nokausējot medījumu, uzbrūkot medījums tiek nokosts, iekožoties rīklē vai kaklā.
Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dingo vairojas vienu reizi gadā tāpat kā vilki. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā, tēviņi no 1—3 gadu vecuma. Vairošanās sezonā bara dominantās mātītes sāk meklēties ātrāk nekā pārējās mātītes. Grūsnības periods ilgst 61—69 dienas, parasti piedzimst 5 kucēni. Biežāk piedzimst mātītes nekā tēviņi. Kucēni parasti piedzimst periodā no maija līdz jūlijam. Dienvidaustrumāzijas dingo vairošanās sezona nav noteikta, tā var būt visu gadu. Kucēni parasti piedzimst alā. Jaunie dingo nobriest ātrāk nekā vilku mazuļi. Dingo pamet savu dzimto baru 3—6 mēnešu vecumā, lai gan ir jaunie dingo, kuri paliek kopā ar ģimeni līdz 12 mēnešu vecumam.[5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Dainuvīte Guļevska, Aina Miķelsone, Tamara Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga : Avots, 2002. 76. lpp. ISBN 9984-700-64-X.
- ↑ «Canis lupus ssp. dingo (Dingo)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 22. martā. Skatīts: 2009. gada 28. martā.
- ↑ «A detailed picture of the origin of the Australian dingo, obtained from the study of mitochondrial DNA — PNAS». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 5. februārī. Skatīts: 2009. gada 28. martā.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Dingo Information and Pictures, Australian Native Dogs
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 28. maijā. Skatīts: 2009. gada 5. oktobrī.