Liberum veto
Liberum veto (no latīņu valodas - "brīvais veto") bija Polijas—Lietuvas ūnijas parlamentārās uzbūves princips, ka jebkuram Sejma deputātam bija tiesības pārtraukt jebkura jautājuma apspriešanu vai Seima darbību (un tā jau pieņemtos lēmumus) kā tādu. Deputātam vajadzēja tikai skaļi izsaukties latīniski Sisto activitatem! ("Es pārtraucu darbības") vai poliski Nie pozwalam! ("Es neļauju"). Rezultātā no 1573. līdz 1763. gadam, kad notika apmēram 150 seimu, aptuveni trešdaļā no tiem netika pieņemts nekāds lēmums.
Šis vienprātības princips 1589. gadā tika ieviests kā obligāts, bet 1666. gadā šo principu ieviesa arī vaivadiju seimikos.[1] Šī principa avots bija tradīcija, ka seima lēmumi tika pieņemti vienprātīgi. Katrs deputāts pārstāvēja savu apgabalu un bija atbildīgs apgabala šļahtas priekšā par seima lēmumiem. Lēmums, kas būtu pieņemts mazākumam balsojot pret, tika uzskatīts par politiskās vienlīdzības pārkāpumu. Liberum veto principu dažreiz saista arī ar Radomas konstitūcijas principu Nihil novi, kas aizliedza Polijas karalim pieņemt likumas bez šļahtas piekrišanas.
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka liberum veto pirmoreiz izmantoja Trāķu vaivadijas deputāts Vladislavs Siciņskis (lietuviešu valodas versijā Čičinsks) no Upītes pie Panevēžas 1652. gadā. Siciņska persona ir folklorizējusies, tēls izmantots daudzu autoru, tostarp Ādama Mickēviča un Mairoņa, darbos.
18. gadsimtā liberum veto tika izmantots aizvien biežāk, un šo principu veiksmīgi izmantoja Krievija un Prūsija, iejaucoties Polijas iekšpolitikā un paralizējot valsts attīstību. Pēc 1764. gada konvokācijas seima Varšavā liberum veto vairs praktiski netika izmantots. Turpmāk deputāti pirms seima sēdes dibināja t.s. konfederācijas (konfederacja), kur vienojās par apskatāmajiem jautājumiem. Pilnībā liberum veto tika atcelts 1791. gadā, Polijai pieņemot Eiropā pirmo moderno konstitūciju.
Šo konstitūciju anulēja 1793. gada seims Grodņā, kas Krievijas sūtņa Jakoba Johana fon Zīversa spiediena rezultātā panāca Polijas Otro dalīšanu un faktisko valsts bojāeju.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Г.П.Пашкоў (гал. рэд.) і інш. Энцыклапедыя. Вялікае Княства Літоўскае - Том 2. — 2-е. — Мінск: Беларуская Энцыклапедыя імя Пятруся Броўкі, 2007. — 195-196. lpp — 790 lpp. — ISBN 978-985-11-0394-8.